Tomēr ilgmūžības rekords noteikti pieder Aleksandra Būmaņa komponētajai mūzikai Rūdolfa Blaumaņa lugai „Skroderdienas Silmačos”.
Ja uzraujam „lai līgojam, lai svinam mēs Jāņu vakarā”, tūdaļ skaidrs, ka esam literāri un kultūrvēsturiski izglītoti. Protams, nav bez pēdām izgaisis „Iļģu” mūziķes, dziedātājas un vijolnieces Ilgas Reiznieces pamatīgais darbs tautas izglītošanā un Līgo dziesmu mācīšanā. Pa vienai, pa diviem meldiņiem no Jāņu dziesmu pūra vai nu no Ilgas, vai saviem senčiem ir apguvis vai ikviens, tomēr „Skroderdienu” fenomens pat tautas dainu svarīgumu sit pušu.
No loģikas viedokļa nekādi nav izskaidrojams, kāpēc it visas biļetes uz Blaumaņa populārās lugas izrādēm Nacionālajā teātrī ik pirmsjāņu laiku ir pilnībā iztirgotas! Cik tad reižu pēc kārtas var skatīties un klausīties vienu un to pašu, es domāju, Blaumaņa lieliskos tekstus un Būmaņa trāpīgās melodijas, bet, izrādās, tomēr var. Arī es bērnībā uz nebēdu drillēju skaņuplates ar Nacionālā teātra 1958. gada iestudējuma ierakstu, kur Antonija bija Olga Lejaskalne, Elīnu tēloja Elza Radziņa, bet jautro tantuku lomās iejutās mūsu teātra mākslas izcilākās zvaigznes – Anta Klints, Mirdza Šmithene un Emma Ezeriņa. Un Rūdis – pats Alfrēds Jaunušāns, Pičuks – lieliskais Kārlis Strāders, abu raudulīgo duetu „Cik blēdīgi tie vecāki” nevarēja klausīties bez smiekliem…Šo „Skroderdienu” pievienotā vērtība bija tiem laikiem raksturīgā daiļā izruna ar mīkstiem „l” burtiem un brīnišķīgu intonāciju, kas manās ausīs šobaltdien skan kā vispasakainākā mūzika.
Jāsaka, tagadējo aktieru vidū tikai retais prot runāt tā, ka sakāmais kļūst par melodiju, kur ir gan kāpumi, gan kritumi, kulminācijas un pieklusumi, un balss vibrācijas darbojas līdzīgi mūzikai. Tikmēr par Blaumaņa sižetu minētais Raimonds Pauls teicis, ka šai lugā ir iekšā visi latviešu tikumi un netikumi, prieki un bēdas, tāpat šai mūzikā ielikts daudz no tā, ko Līgo naktī ļaudīm būtu prieks dzirdēt – jestri danči, skaistas, kora skandētas tautasdziesmas, mīlas dueti un humora pilni ansambļi.
Vai bez mūzikas Jāņi vispār ir iespējami? Te nu gan, šķiet, it visi būs vienisprātis, ka noteikti – nē! Cik no mums pie ugunskura dziedās paši, tas jau ir cits jautājums. Liela daļa dosies uz nu jau vairāk nekā 20 gadu garumā piedāvātiem masu svētkiem, kuru tradīciju iesāka jau trešoreiz pieminamais Raimonds Pauls ar savām Līgo ziņģēm, kur sapludināja tautas gara bagātību pūra dārgumus ar jaunradītiem jestriem meldiņiem un līdzi velkamām dziesmām. Pašlaik daudzās no Latvijas lielākajām pilsētām tiek rīkoti savi Līgo svētki, kuru piedāvājumā spilgti nolasāma kultūras darbinieku un šovbiznesa industrijas pārstāvju izpratne par to, kas tautai vajadzīgs.
Lūk, daži sarīkojumi: „Ugunsgrēks” atkal līgos Limbažos; Liepājā vietējais tautas teātris iestudējis "Limuzīnu Jāņu nakts krāsā" ar sekojošu zaļumballi; Saldū „kurbulēs” Nacionālā teātra aktieri un rokmūzikas leģendas „Menuets” un „Pērkons”; uz kopīgu „jāņošanu” Madonā aicina arī Latvijas Radio 2! Salīdzinājumā ar ziemas saulgriežiem, kad tautieši masveidā plūst uz tuvējo baznīcu, lai apliecinātu savu svētku noskaņojumu, Jāņos kopīguma izjūta jāmeklē izklaides pasākumos, lai plecu pie pleca ar citiem līgotājiem uzdziedātu, uzdancotu, iedzertu pa kausam alus.
Un tas ir daudz vienkāršāk, nekā rīkot līgošanu pašu spēkiem kaut kur pie dabas krūts, ar līdzpaņemtu malku ugunskuram un pietiekamu šašlika krājumu. Skaniskajam fonam var ieslēgt automašīnas radio, bet – iespējams, Līgo vakara svētku izjūta slēpjas kaut kur citur, tāpēc arī daudzi skrien pūlī, baidīdamies to vienatnē nepiedzīvot.
Mani vasaras saulgrieži ir pļavā saplūktas zāles, dabas pilnbrieda noskaņa, un par jebkuru mūziku skaistāks būs klusums ar dabas iemītnieku balsīm vai līdzgājēju atbalstīta dziesma pusbalsī. „Visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā…” Laba būs arī dziesma, kas nāk no sirds, vienalga, vai „Brūklenājs”, vai „Alutiņi, vecais brāli”, vai „Nekur nav tik labi, kā mājās”, un arī bez bagātīga mielasta var iztikt. Man ir pazīstama Jāņamāte, kas šai dienā vāra īpašo Jāņu putru, līdzīgi kā Ziemassvētkos, jo, tāpat kā var noreibt bez alus, var paēst bez šašlika.
„Ka tik siers un alus,” teica Blaumaņa Rūdis tais tālajos laikos, kad Zāļu vakarā kaimiņi gāja pie kaimiņiem, cits citu aplīgodami: sliņķus par neizravētu dārzu, čaklos – par sakoptu sētu un izpušķotu māju. Taču no sendienām nāk arī dainu rinda: „Jāņu nakti nepazinu, kura sieva, kura meita,” – nu, sacīts tieši kā par 21. gadsimta zaļumballi pret rīta gaismu, kad alus visiem ticis krietni un dīdžejs turpina spēlēt vienu danci pēc otra. Bet, ja uz balli neiesiet, droši ieslēdziet Latvijas Radio 2, mums nepietrūks Līgo dziesmu!
