Mūziķiem un komponistiem mākslas mirkļa fiksēšana ir vissarežģītākā. Reizēm raksta, raksta - gadiem ilgi. Tad notiek viens koncerts – aplausi, pateicības, un skaņdarbs atkal var iegulties plauktā aizmirstībai. Labi, ka nu jau vairāk nekā 100 gadu fiksācijai talkā nāk ierakstu tehnika. Ja tās nebūtu, nebūtu arī 4. decembra koncerta, kad teju simfoniskā versijā izskanēja 1984. gadā tapušais konceptuālais magnetalbums „Kuncendorfs un Osendovskis”. Izrādās, ka tā autori un galvenie īstenotāji – Juris Boiko un Hardijs Lediņš, pat viņsaulē būdami, spēj sagādāt nebijušas sajūtas arī šodien.
Neapstrīdami, šis, savulaik ar mūslaiku acīm primitīviem līdzekļiem – pašiem vienkāršākajiem taustiņinstrumentiem un datoru, bungmašīnu, dažiem mikrofoniem un akustiskajiem instrumentiem – veidotais ieskaņojums ir ļoti nopietns pieteikums avangarda mākslas darbam. Un iepazīšanās ar oriģinālu varēja būt obligāta, lai pilnībā novērtētu solistu - Ingunas Rubenes, Oresta Silabrieža - un Normunda Šnē vadītā kamerorķestra „Sinfonietta Rīga” veikumu, kur, protams, panākumu lauvastiesa bija atkarīga no komponista Platona Buravicka veidotā aranžējuma. Apbrīnojami veiksmīgi ar stīgu instrumentu spēles paņēmieniem tika atdarinātas tās nosacīti vienkāršās skaņas, ar kurām fantasmagoriskais stāsts par Jūliju tika īstenots pirms 30 gadiem. Taču saprotamu iemeslu dēļ iepriekš brīvi caurkomponēto, aleatorisko „Kuncendorfa un Osendovska” dramaturģiju nācās iegrožot akadēmiski tradicionālajā metrikā un ritmikā. Solisti, sevišķi Silabriedis, kā izrādās – ne tikai ģeniāls koncertu vadītājs un izcils muzikologs, bet arī itin labs dziedātājs - acīgi sekoja diriģenta rādītajiem „iekritieniem” un centās visu nodziedāt un noskaitīt maksimāli precīzi, saskaņā ar priekšā rādīto tempu. Bija tiešām aizraujoši vērot šo sinhronitāti, orķestrantu rūpību, taču tieši tā brīvība, kas caurauda „Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcas” (NSRD)daiļradi, bija šo neparasti oriģinālo mākslinieku „firmas zīme”. Slaveno dziesmu „Ķīnā esmu bijis es” (https://www.youtube.com/watch?v=xKNOXtiND38) Juris Boiko oriģinālā skandēja kā parodiju, nedaudz vecišķā balstiņā, taču koncerta laikā Ziedoņa zālē tikai retais iespurdzās, arī skanot slavenajai frāzei „priežu čiekuri tukšā dūšā”.
Manuprāt, šīs versijas radītājiem un iniciatoriem ar Diānu Popovu un Laikmetīgās mākslas centru priekšgalā pārāk lielā pietāte pret Lediņa un Boiko daiļradi neļāva saskatīt to līksmo, pat mazliet vājprātīgo ironiju un pašironiju, kas burtiski versmo ne tikai no „Kuncendorfa un Osendovska”, bet arī citiem „NSRD” priekšnesumiem.
Arī dziesmiņas „Ciku caku caurā tumba” vai „Kabinets” nav miesās apvēlušos filozofu, bet gan skurbu dzīvesbaudītāju radītas, dzimušas priekā par savādo, atšķirīgo, no padomju pelēcības un sistēmiskās uzbūves ārā lecošo. Un absurdu bagāto stāstu par Jūliju, kura draugs Augusts viņam atstāj karstvīna recepti, nebūt nav nepieciešams uzklausīt cēlā svētsvinībā, bet gan baudīt aizrautīgā radīšanas priekam līdzīgā dvēseles stāvoklī. Sajūsmināties, ka bijuši tādi neparasti drosmīgi pieaugušie, kas kā mazi bērni būvējuši savas klucīšu pilis no skaņām, un tās izrādījušās pārsteidzoši dzīvotspējīgas.
Hardijs Lediņš un Juris Boiko ar savu radītprieku spēja aplipināt vai ikvienu savu paziņu, kuru klātbūtne bijusi ļoti svarīga „NSRD” daudzskaitlīgajās performancēs. Par to un daudz ko citu liecināja viņu draugu nesavtīgais materiālais un radošais atbalsts (https://www.youtube.com/watch?v=7AVoYvmsMq8) šim iespaidīgajam koncertam, kā arī izstāde „Lediņš. Starp to un kaut ko citu” Nacionālās bibliotēkas 1. stāva zālē, kur apskatāmi Jura un Hardija pusaudžu gados pašrocīgi darinātie žurnāli. To stāstiņi ir „Kuncendorfa un Osendovska” sirreālisma priekšteči, un „Pavasara tecilas” videostāstā redzama arī „NSRD” pamatsastāva dalībniece Inguna Rubene garā kleitā ar akordeonu rokās. 4. decembra vakarā Rubene tikai dziedāja, pat nespēlēja flautu kā oriģinālā. Uz skatuves soliste kāpa gluži kā balles karaliene vakartērpā, ar gariem cimdiem rokās, pasvītrodama faktu, ka nu Hardija un Jura mūzika ir augstā godā celta - skan pašā Gaismas pilī! Likumsakarīgi, tās mūsdienu klausītāji tērpti uzvalkos un brauc glaunos auto. Ja Lediņš pats piedzīvotu šo 60. jubilejai veltīto koncertu, iespējams, viņš būtu nācis paklanīties tai pašā brezenta mētelī, kurā sniedza savus priekšnesumus pirms 30 gadiem. Bet varbūt Hardijs uzcirstos smokingā vai frakā, kas viņu zina…
Pacilātība un pēcgarša, kas saglabājās pēc „Kuncendorfa un Osendovska” jaunā lasījuma atskaņojuma, arī lika uzdot jautājumu – vai ar vienu reizi pārpildītā zālē tomēr nav par maz?
Vai ar „sarunām pirms koncerta” šo skaņdarbu nevajadzētu atskaņot vēl un vēl? Ja jau tik pārspīlēti eksaltētu izrādi kā „Raiņa sapņi” publika apmeklē tik kupli, ar ko gan Lediņa un Boiko sapņi par Ķīnu, Tibetu, trako bundzinieku un Meiteni ar pienu un meža zemenēm būtu sliktāki? Turklāt atliek tikai papildināt skaņdarbu ar scenogrāfiju, videoprojekcijām, baletu, kori un – opera gatava! Sižetā ir gan mīlestība, gan naids – pret vīru ar cigareti, kurš izdzēra Jūlijam pienu.
Un neaizmirstiet, ka svētdien, 13. decembrī, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā plkst. 13 Hardija kādreizējā patroneses, vācu kuratore Barbara Štraka sniegs priekšlasījumu, kam sekos Hardija Lediņa gada noslēguma diskusija. Ar vieglu ironiju tiks apspriests jautājums par Hardiju Lediņu Kultūras kanona kontekstā – vai institucionalizētajā valsts kultūras atmiņā atrodas vieta arī alternatīvās un starpdisciplinārās mākslas parādībām?
