Ko darīt, ja mūsu ģīmi un sacīto kāds izmanto bez mūsu piekrišanas vai arī ne tai nolūkā, par kādu esam vienojušies? Šāds jautājums aktualizējas saistībā ar „Modern Times Group” (MTG) telekanālā LNT izplatīto reklāmu, kur iedzīvotāji informēti par iespēju lauzt līgumu, kas slēgts ar SIA „Lattelecom” par elektronisko sakaru pakalpojumiem. Tajā izmantots fragments no Patērētāju Tiesību aizsardzības centra (PTAC) direktores Baibas Vītoliņas teiktā, kas parādīts TV3 raidījuma „Bez Tabu” sižetā. Izrādās, Vītoliņa nav piekritusi piedalīties šādā reklāmā, taču, redz, iefilmētais nonācis MTG rīcībā un tiek lietots pēc viņu ieskatiem.
Izskatās, iespējamajā tiesas prāvā Vītoliņai būtu tīrais nieks uzvarēt, jo saskaņā ar PTAC mājaslapā šī strīda sakarā publicēto Reklāmas likuma 4. panta II daļas 4. punktu reklāmā ir aizliegts attēlot, izmantot vai citādi pieminēt fizisko personu (kā privātpersonu vai kā amatpersonu) vai tās īpašumu bez šīs personas piekrišanas.
Nu, labi, ar reklāmām tagad viss skaidrs, bet, ja Vītoliņas citāts tiktu izmantots vienkārši vēl dažās televīzijas pārraidēs, nevis reklāmā? Varbūt mums tomēr ir tiesības aizliegt mūsu personas sastāvdaļu un „izteiksmes līdzekļu” lietošanu citu personu vajadzībām? Kur sūdzēties, ja viņi nav man prasījuši atļauju? Kā ar mirkļu fiksācijām presē un intervijām „You Tube” un citos interneta portālos?
Piemēram, ja mani kā parastu garāmgājēju nofilmē kāda televīzija un parāda savā sižetā ilustrācijas vietā, droši vien arī tad vajadzētu prasīt atļauju un, iespējams, man pienāktos saņemt kādu centu par mana tēla izmantošanu komercvajadzībām, vispirms parakstot attiecīgu atļauju šo materiālu rādīt publiski?
Valsts cilvēktiesību birojs jau 2005. gadā veicis pētījumu par to, kādi apstākļi jāņem vērā, fotografējot vai filmējot personu un izmantojot personas attēlu, lai netiktu pārkāptas viņu tiesības uz privātumu. Arī par to, vai Latvijā ir nodrošināta efektīva aizsardzība tiesībām uz privāto dzīvi. Darbā analizēti Latvijas normatīvie akti un tiesu prakse saskaņā ar Eiropas cilvēktiesību tiesas lēmumiem, starp citu, aptaujāto iedzīvotāju attieksme pret jebkādu fotografēšanu vai filmēšanu un viņu attēlu izmantošanu bez viņu piekrišanas viennozīmīgi ir negatīva. 2010. gadā tiesas prāva par „prettiesisku iejaukšanos indivīda personiskajā dzīvē”, bez atļaujas publicējot Kristīnes Dupates fotogrāfijas žurnālā „Privātā Dzīve”, beidzās ar daļēju prasītājas uzvaru, jo žurnālam nācās publicēt atvainošanos un samaksāt Dupatei 700 latu kompensāciju.
Esmu novērojusi, ka tagad vismaz „Privātās Dzīves” žurnālisti ir uzmanīgi, vispirms apvaicājas, vai drīkst mani fotografēt, vai varbūt nē? Tomēr joprojām man nav skaidrs, kā rīkoties, ja uz mani tiek pavērsts nepazīstamas personas kameras fotoobjektīvs – vai izmisīgi smaidīt, vai saviebt niknu ģīmi un novērsties par apliecinājumu tam, ka nevēlos savas sejas iemūžinājumu. Jo var gadīties, ka pēc tam ieliks kādā avīzes slejā ar attiecīgo sejas izteiksmi un vēl pierakstīs kādu neglaimojošu komentāru apakšā.
Ja par privātpersonu fotoattēlu un iefilmējumu rādīšanu vēl kāds uztraucas, tad nekad nav gadījies dzirdēt, ka kāds vaimanātu par savas balss ieraksta izmantojumu. Radiožurnālistikā, protams, grūti būtu ierakstīt balsi, ja sarunas biedrs tam nepiekrīt, tomēr ir bijuši gadījumi, kad tiek lietots arī slēptais mikrofons, piemēram, pētnieciskajā žurnālistikā. Vai tā būtu krimināli sodāma rīcība? Laikam preses konferencē ierakstīto radio vajadzībām drīkstētu izmantot brīvi, tomēr šeit ir vēl kāds aspekts, kas man jau gadiem neliek mieru.
Augšminētā Vītoliņa savu protestu paudusi ne tikai par viņas citāta izmantošanas faktu, bet arī par to, ka tas izrauts no konteksta, tādējādi sagrozot teiktā būtību. Tātad lietotājs šo materiālu izmantojis pēc saviem ieskatiem, faktiski pārkāpjot Vītoliņas tiesības uz pašas sacīto, kāds tas reāli ir bijis.
Taču atzīšos, ka arī es savā radiožurnālistes praksē daudzu gadu garumā nodarbojos ar savu intervējamo sacītā ja ne gluži sagrozīšanu, tad izskaistināšanu gan. Tas ir – mēdzu sašķērēt un pa gabaliņiem kopā salipināt uzlabotu intervijas variantu, izskaužot liekvārdību, stostīšanos, „ēēē” , „mmm” un tamlīdzīgus „iespraudumus”, dažubrīd izmainot arī stāstījuma struktūru, ja tas nepieciešams mana raidījuma scenārijam.
Tāpat rīkojas arī jebkurš rakstošais žurnālists, nu, gribas taču savu varoni padarīt ne tikai interesantu, neparastu un lielisku, bet arī viņa runasstilu – pārliecinošu un literāri pareizu. Kaut patiesībā gadās visādi, manā praksē pie sarežģītiem gadījumiem pieskaitāmas intervijas ar izcilo dziedātāju Noru Bumbieri, kurai bija niķis iesākto teikumu nepabeigt un ķerties pie jaunas domas. Lielu ievērību savulaik izpelnījās eksperiments žurnālā „Rīgas Laiks”, kurā 1999. gadā tika publicēta saruna ar Aināru Šleseru bez izskaistinājumiem, precīzi, vārds vārdā uzrakstot it visu, ko viņš teicis. Rezultātu daudzi uztvēra kā izsmieklu, toties „pa lielam” tam bija labs iznākums, jo politiķis jūtami piestrādājis pie sava izteiksmes veida, un viņa izteiciens „smukums nāk no iekšām” ierindojies tai pašā košo frāžu sarakstā, kur goda vietā ieceļami citu slavenību domugraudi: „nothing special”, „kā var nesolīt?” vai „Latvija ir muļķu zeme”. Cerams, autoru vārdi visiem zināmi…
Salīdzinot personas runātā koriģēšanu ar foto publikāciju presē – interesanti, kā jūs justos, ja jūsu attēlu redaktors būtu uzlabojis ar matu krāsas maiņu, dzimumzīmes aizkrāsošanu vai krūšu palielināšanu līdz D izmēram ar „Photoshop” starpniecību, ja viņam tā liktos skaistāk.
Taču gan rakstot, gan veidojot radiopārraides, es ar šādu, atzīstos, nelikumīgu, varbūt ne tik radikālu „kosmētisko operāciju” esmu izskaistinājusi daudzu personu izteikumu ierakstus.
Protams, mani vadījusi vēlme pēc pilnības, un, par laimi, neviens par šādām izdarībām līdz šim nav sūdzējies, kaut varbūt arī klausoties pats nobrīnījies, cik pa radio viņš izklausās daiļrunīgs un cik tekoši runā. Tas ļauj izdarīt secinājumu, ka mēs tomēr vēlamies ne tikai izskatīties, bet arī izklausīties labāk nekā tas dažkārt patiesībā ir, un tādēļ reizumis esam gatavi upurēt savas „autortiesības” uz autentisku mūsu personības izpausmju atspoguļojumu.
