Vismaz bildītēs redzamais liecina, ka tieši Leļļu teātrī tapusī Oskara Vailda noveles versija varētu būt krietni asiņaināka un šausminošāka par Krievu teātra dziesmuspēli, kuru mūzikas autors man pats personiski apzīmēja kā „tingeltangeli” un, dažam varbūt par vilšanos, pat Vailda aprakstīto asinstraipu lāga nevar saskatīt.
Par autoru ieceri – no spoku stāsta izvērst dzīvespriecīgu komēdiju ar kiča elementiem – liecina vispirms jau izrādes afiša un, protams, programmiņa, kur uz vāka atveidotajās bruņās vīd paša Maestro tēloti drūmais acu skatiens. Apkārt sazīmētas kolas bundžiņas un kotlešmaizes, lepni dēvētas par burgeriem, kā amerikāniskās kultūras simbols. Un tieši neuzvedīgie un brutālie amerikāņi ir tie, kuri ielaužas senatnīgās Kentervilas pils rāmajā mierā, saniknojot tur mītošo, dziedošo un dejojošo un sirsnīgo spoku klanu ar seru Simonu (Oļegs Teterins) priekšgalā.
Dramatizējuma autora Alekseja Sčerbaka pieeja Vailda darbam bijusi orientēta uz izklaidi un jokiem – paturētas vien galvenās sižeta līnijas, ar tā, ka spokam atpestīšanu sniegs nevainīga bērna asaras un lūgšana. Viss pārējais ir dramaturga ne pārāk oriģinālās fantāzijas auglis – atvaļinātajam virsniekam Otisam (Igors Čerņavskis) ir dīvaina un valdonīga sieva (Veronika Plotņikova), kura ar svilpi komandē savus divus dēlus un meitu. Darbība lielā mērā balstās tieši uz Plotņikovas lielisko vokālo un aktierisko talantu, viņai Raimonds Pauls jau daudzus gadus veltījis īpašu uzmanību un arī šoreiz nav skopojies ar plaši izvērstām melodijām.
Pirmais dziedājums „Es ilgojos pēc Ņujorkas, sapņoju par Brodveju” demonstrē Lukrēcijas nicinājumu pret miglaino Lielbritāniju un putekļiem pilno pili, raksturo šo personu kā luksusa dzīves tīkotāju, un interesanti, ka intonatīvi šī tēma līdzīga vecajai labajai Paula dziesmai „Brauciet lēnām pār tiltu, draugi”. Ienāk prātā saistība ar Džona Neilanda kārkluvācieša attieksmi pret latvisko, jo Lukrēcija un viņas atvases tradīcijām un noteikumiem bagātajā Anglijā negrasās ievērot vietējos tikumus. Tieši tāpēc kuplā spoku ģimene – Simons un viņa padotie, kur katram ir savs vārds un raksturojums – jūtas kā apspiesti iedzimtie, ierodoties šiem bagātiem iznireļiem, kuri uzauguši valstī, kur nauda nosaka visu.
Taču filozofēt un meklēt slēptus zemtekstus izrādē „Spoks no Kentervilas” nav laika – veiklas deju ainas mijas ar solodziedājumiem un perfekti nostrādātiem ansambļiem. Atšķirībā no šeit tapušo izrāžu vairuma šoreiz instrumentālie pavadījumi neskan „dzīvajā”, tie ieskaņoti Latvijas Radio studijā, kur Raimonda Paula muzikālās ieceres īstenot palīdzējuši Mārcis Auziņš (ģitāra), Māris Briežkalns (sitaminstrumenti) un Jānis Rubiks (basģitāra).
Ir brīži, kad basu dunoņa šķiet par skaļu, taču baudījumam tas īpaši netraucē – Rīgas Krievu teātra aktieri, kā parasti, dzied lieliski. Jāpiemin labi pazīstamais Paula dziesmu interprets Jevgeņijs Šurs, šoreiz spoka Balss lomā un, protams, Plotņikova – visspožākā dīva, kaut no viņas neatpaliek Jekaterina Frolova (ekonome Amnija) un visas trīs spoku meitenes – Jeļena Sigova, Olga Ņikuļina un Tatjana Začeste.
Taču Vailda noveles atrisinājuma atslēga – nevainīgā meitene Virdžīnija (Jūlija Berngardte) – šķiet par skaļu un bļaustīgu, lai atstātu nevainīga bērna tēlu, rezultātā sera Simona un viņa kompānijas atpestīšana nenotiek.
Lai nelaupītu interesi pašiem noklausīties un noskatīties Paula un Ščerbaka dziesmuspēli, lugas beigas labāk neatklāt – tās ir atbilstošas kopējai, labā nozīmē vieglprātīgai un atslodzei domātajai noskaņai, kas valda šajā versijā par spoku Kentervilas pilī. Varēsiet arī sevi pamocīt ar „déjà vu” – jautājumu „kur gan esmu dzirdējis šo dziesmu”.
Maestro bez lielas sajūsmas izteicās par jaunradītajām tēmām un atzinās, ka, lai piespiestu aktierus beidzot dziedāt mažorā, izmantojis pāris senāku melodiju, kas pazīstamas latviešu klausītājiem. Izrādās, krievu auditorijai domātajās izrādēs parasti dominējot minorīgi, aizkustinoši un asaraini muzikālie numuri, kas jo sevišķi ejot pie sirds publikai.
Šoreiz Pauls sacerējis kustīgus un lustīgus meldiņus, un ierasto romanču vietā skan pat valsis. Un pēc „Spoks no Kentervilas” pirmizrādes skatītāji dedzīgi sauca “Bravo!”, ar aplausu vētru suminot iemīļoto komponistu, kuram tā bija jau otrā paklanīšanās dienā, kad ar koncertu 80. jubilejā Raimondu Paulu jau bija sveikuši ansambļi „Zelta sietiņš” un „Dzeguzīte”.
Tātad – ja gribat pāris stundu atpūsties no ikdienas negācijām, droši dodieties uz Rīgas Krievu teātra jauniestudējumu bez novatoriskiem meklējumiem, toties ar dziesmām, jokiem, dejām un neviltotu dzīvesprieku.
