Jāpievienojas autoram, ka „asaras ir laba valūta”, un ka „ar miroņiem var nopelnīt vairāk”. Sev par laimi, „visdārgākie” aizgājēji popmūzikā arī dzīves laikā saņēmuši krietnas summiņas, ja runa ir par Elvisu Presliju, Džonu Lenonu un Maiklu Džeksonu, to turpinādami darīt arī pēc nāves. Savukārt sen smiltājā dusošie klasikas šedevru radītāji no Baha un Bēthovena līdz Rihardam Štrausam vairo ienākumus nu vairs tikai savu skaņdarbu izpildītājiem, ne autoru pēctečiem. Kas attiecas uz modernajiem komponistiem, tad baidos, ka vismaz akadēmiskajā žanrā lielai daļai viņu mantinieku būs jāiztiek bez naudas plūsmas bankas kontā no šī tā saucamā mūzikas izmantojuma. Piemēram, Cēsu jaunās koncertzāles atklāšanas sarīkojumam speciāli tapinātie jaundarbi tikai nostiprināja šo pārliecību, - absurdi, ka klavieres tagad jādauza ar kamertoni, ne vairs jāspēlē, kā tas darīts gadusimtos. Tāpat ir gadījies uzklausīt Radio kora dziedoņu pārdomas par to, cik necilvēciski grūti izdziedami ir daža jaunā skaņraža opusi: jākauc, jāsvilpo, jāspiedz ārpus vispārpieņemtām „vox humana” robežām.
Uz mazliet sērīgām pārdomām mani uzvedināja arī Piena festivāls „Ziemeļblāzmā”, pareizāk sakot, tā tiešraide kanālā „Klasika”, kur par sarīkojuma naglu kļuva atjaunotā Latvijas Radio bigbenda priekšnesums ar solistiem Kristīni Prauliņu un Intaru Busuli. Ak, nē, festivāls bija patiesi lielisks, gan pianists Vestards Šimkus un koris „Kamēr...” savā kā allaž elegantajā priekšnesumā, gan Shipsi apcerīgā rotaļāšanās ar balsi, skaņām un klausītāja uztveres elastību!
Gaidīju un sagaidīju arī Radio bigbendu, kura repertuārs gan likās mazliet negaidīts, jo cerēju dzirdēt kādu reveransu mūsu kādreizējo džeza un estrādes dižgaru – Ringolda Ores, Aļņa Zaķa, Gunāra Rozenberga u.c. priekšā. Šķiet, ka jaunizveidotais kolektīvs no priekštečiem mantojis tikai nosaukumu, jo publikai tika celti priekšā paša bigbenda mūziķu jaundarbi, no kuriem ne visi izcēlās ar spilgtu tematismu. Tā vakara ārzemju džeza standartu vairums žanra nespeciālistam tāpat izklausījās nedzirdēti, bet ne jau par to lauzīju galvu. Zīmīgi, bet tieši šī koncerta svētdienā nejauši uzgāju kādu 1995. gada decembrī laikrakstā ar nosaukumu „Neatkarīgā Cīņa” publicētu rakstu, kura autors bijis… komponists Uldis Stabulnieks, kas kā piemērs „dārgo nelaiķu” uzskaitē tika minēts arī Ulda Rudaka augšminētajā slejā.
Stabulnieks, kā zināms, kopš 1968. gada strādāja par pianistu Latvijas TV un Radio vieglās un estrādes mūzikas orķestrī, kura nosaukums ērtības un arī precizitātes labad pagājušā gadsimta 90. gados tika saīsināts līdz Radio bigbendam. Tagadējā orķestra vadītājs Māris Briežkalns savā pieteikumā Piena festivālā kā likvidēšanas gadu minēja 1996. Tomēr nē – punkts faktiski tika pielikts jau 1995. gada decembrī, vairāk nekā desmit gadus agrāk tika atlaisti stīgu instrumentu grupas mūziķi, radušos „caurumu” skanējumā aizstājot ar sintezatoru tembriem. Diriģenti – Alnis Zaķis un Gunārs Rozenbergs paši iesniedza atlūgumus 90. gadu sākumā, kad orķestris sāka nīkuļot. Latvijas valstiskā neatkarība pielika punktu līdz tam veiksmīgi pildītajam padomju „piecgažu plāna” grafikam: ja nav jauna, aktuāla repertuāra, nav arī veiksmīgu ierakstu, bet, ja mūziķiem nemaksā pienācīgu algu, repertuārs nevar rasties! 1995. gadā no darba aizgāja arī pēdējais Radio bigbenda mākslinieciskais vadītājs Raimonds Pauls, vēl tolaik mēģinājumus vadīja un aranžējumus rakstīja izcilais meistars Vitālijs Dolgovs. Bigbenda mūziķu rindās līdz pēdējam palika pianists Aleksejs Smirnovs, akordeonists un komponists Aivars Šics, vecmeistari Ivars Birkāns un Zigurds Linde - ilggadīgais orķestra bibliotekārs un nošu pārzinis, kas ar lielu entuziasmu savus dārgumus tagad pakāpeniski nodod jaunizveidotā Latvijas Radio bigbenda rīcībā.
Un tomēr – pretēji Latvijas Radio korim, kas tika atstāts iestādes štatā, 1995. gadā Radio bigbends tika likvidēts visā pilnībā, pat nedodot tam iespēju darboties „ārštatā”, sameklēt spožu menedžeri un izveidot kādu biznesa plānu. Uldis Stabulnieks savā apcerējumā par orķestra pagātni un tagadni raksta, ka toreizējais Radio un TV padomes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis bijis pret likvidāciju, tāpat Radio ģenerālsekretāra pirmais vietnieks Aivars Ginters, kas 1996. gada 23. februārī bijis pat ieplānojis Radio mūziķu uzstāšanos pārraidīt kā "Eiroradio” tiešraides koncertu. Bet toreizējais Radio šefs Dzintris Kolāts Stabulniekam atbildējis īsi – naudas nav! Tomēr nelīdzēja ne skumjā pieredze ar Operetes un Jaunatnes teātriem, - orķestra mūziķi tika atlaisti visi kā viens.
Kopš tā laika krietna daļa toreizējo džezmeņu vairs nav starp dzīvajiem, gados jaunākie iesaistījās "Mirage" džeza orķestrī, kura vadību uzņēmās Gunārs Rozenbergs, šad tad dzirdam viņus Jelgavas un Siguldas bigbendu rindās, jaunus, spēcīgus apgriezienus pašlaik uzņem Valmieras bigbends „Valmieras puikas”. Pērn sevi pieteica Latvijas Radio bigbends, kur vienīgais mūziķis no vecajiem laikiem ir Māris Briežkalns, tagad pildot tikai administratīvus pienākumus.
Ir daudz būtisku atšķirību starp „toreiz” un „tagad”, vispirms jau Latvijas Radio bigbenda ieinteresētība jaunu skaņdarbu radīšanā. Viena lieta ir – komponēt pašiem, kad virzītājspēks ir kopējs entuziasms un atlases kritēriju tikpat kā nav. Cita – kādreizējā mūzikas komisija, kurā sapulcētie speciālisti izvērtēja jaunākās partitūras, skaņdarbus un to atbilstību toreizējā Latvijas paraugorķestra repertuāra nopietnībai.
Pašlaik izskatās, ka jaunradītais Latvijas Radio bigbends negrasās nopietni nodarboties ar latviešu oriģinālmūzikas skaņdarbu klāsta papildināšanu ne kā radītājs, ne izpildītājs. Pagaidām tas kļuvis par pavadošo orķestri izciliem džeza mūziķiem, tostarp, mūsu Maestro Raimondam Paulam, bet ne par kolektīvu ar savu seju, ko veidotu spilgts, individuāls repertuārs un, protams, virtuozi instrumentālisti. Ja jau ir vēlme un ambīcijas sevi pieteikt par savulaik slavena, aktīva un ražīga orķestra, daudzu atmiņā palikuša „dārga nelaiķa” mantiniekiem, klausītājiem rodas pašsaprotama vēlme – sagaidīt tā tradīciju un izcilā varējuma turpinājumu.
Un tas nav atkarīgs tikai no tā, vai nauda ir vai tās nav!
