Šogad stafetes kociņu no Imanta Skrastiņa bija pārtvēruši jaunās paaudzes producenti, piemiņas koncertu Dzintaros 10. jūnijā apzīmējot ar mūsdienām tipiski reklāmiskiem vārdiem „Paldies, kolosāli!”. Šo pašu programmu daļēji varēs noklausīties lielajā līgošanā Rīgā, Daugavas krastmalā 23. jūnija vakarā. Un, kaut gan koncertā skanēja mūsu tautas neatkārtojamā „āksta un traģiķa” repertuāra populārākās melodijas, tomēr vairāki klausītāji izteica viedokli, ka pietrūcis tā saulainā dabiskuma un aizkustinājuma, kāds valdījis līdz šim Saulkrastos.
Te gan jāpiebilst, ka sarīkojums tika organizēts sadarbībā ar Imantu Skrastiņu. Viņam netika atņemtas pirmtiesības uz Edgara Liepiņa piemiņas godināšanu, kas tika akcentēts, izraugoties par pasākuma vadītāju Imanta brāli Gunti. Diemžēl Imants pats veselības problēmu dēļ Dzintaros neieradās, toties pastarpināti visu divarpus stundas garo koncertu „apmeklēja” Edgars Liepiņš, gan kā uz ekrāna redzamo videofragmentu varonis, gan kā simbolisks dejotājs, kura melnā figūra līdzīgi ēnu teātra tēlam pavīdēja vairākos koncertnumuros.
Sīki neanalizējot solistu priekšnesumu, tomēr jāpiekrīt tiem, kuri no pasākuma prom devās ar grūti izskaidrojamu „mazuma” sajūtu. Jā, visa kā bija gana – zvaigznes, Liepiņa partneri – komponisti Raimonds Pauls, Mārtiņš Brauns un Juris Kulakovs, kas pamanījās arī uzdziedāt dziesmiņu "Lora", kā arī lieliski dziedoņi Zigfrīds Muktupāvels, Laimis Rācenājs, Dainis Skutelis un citi. Protams, jaunās paaudzes solistes Samanta Tīna un Agnese Rakovska bija knapi dzimušas, kad Edgars Liepiņš jau bija zem zemes, un viņu priekšnesumam pietrūka tās virsvērtības sajūtu līmenī, kāds ir, parādoties uz skatuves grupas „Pērkons” mūziķiem. Viņi savulaik atbalstīja Liepiņa centienus kļūt par panku ar projektu „Ārprāc ’88”. Tolaik Juris Kulakovs izteica apbrīnu par dziedošā aktiera spēju nenovecot, jo blakus Liepiņa enerģijai juties kā gurds pensionārs.
Tieši enerģijas dzirksti Dzintaros ienesa Liepājas aktieris Edgars Pujats, kurš gan pie vārda tika vien divās dziesmiņās, bet tās līdzinājās liepājnieciska roka vēja brāzmai.
Taču, atgriežoties pie šīs nepiepildītības, kāda palika pēc pēdējā akorda, – no šādiem piemiņu vakariem gaidām ne tikai grāvēju parādi, bet arī svinību analogu ar pienācīgu pasākuma varoņa godināšanu un iespēju notraukt aizkustinājuma un sēru asaru. Tovakar šī elementa jūtami pietrūka, kamēr ar Liepiņa ģīmja atrādīšanu bija jūtami pārsālīts, tikmēr citā piemiņas koncertā, Dailes teātrī triju vakaru garumā rīkotajā Spanovska ballītē – „Hameleona rotaļas” – smalki tonēta un nepārspīlēta nostaļģijas stīga jautās viscauri Artūra Skrastiņa un Intara Rešetina izcili režisētajam dinamiskajam koncertam ar satīras un rotaļu elementiem.
Var vienīgi apbrīnot, cik dziļi aktieri Lauris Dzelzītis, Olga Dreģe, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Vita Vārpiņa, Gints Grāvelis, Gints Andžāns un citi spēja caur jautrības masku atklāt sava mūžībā aizgājušā kolēģa daudzpusīgo, brīžam traģisko būtību. Uz skatuves tēlotā uzdzīves aina veidoja fonu dziesmām no Spanovska repertuāra, kuras tovakar klausījāmies kā no jauna, uztverot līdz tam nepamanītos liktenīgos zemtekstus.
Ja daudzi jubilejas koncertu rīkotāji pēdējā laikā uzskata par savu pienākumu pieblīvēt skatuves fonu ar svinību vaininieku bildēm, tad šoreiz radošā grupa, sevišķi scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, parādīja augstāko pilotāžu, iztikdami bez klišejiskām fotogrāfijām. Harijs pamāja mums ar roku koncerta sākumā un beigās. Citādi par dziesmu fonu kļuva daudznozīmīgas dabas un noskaņu ainas, kalpojot par dziesmu notikumiem paralēlu sižeta līniju.
Notikuma svarīgumu uzsvēra Jura Vaivoda vadītā „Mirāžas” džeza orķestra mūziķu līdzdalība un Maestro Raimonda Paula priekšnesumi, kā arī īpašais viesis, kā vakara vadītāji paziņoja – pašlaik populārākais cilvēks Latvijā – dziedātājs Intars Busulis.
Gaumīgi jokojot, bet ar cieņu tika atstāstītas epizodes no Harija Spanovska dzīves un darba, kas līdzinājās uz skatuves redzamajam emociju un noskaņu raibajam kaleidoskopam. Dejas, dziesmas, zvaigznes, un, protams, atgādinājums par Harija Spanovska padsmitgadīgo ieguldījumu seriāla „Hameleonu rotaļas” ieskaņošanā.
Kad pēc kadriem no slavenā seriāla sekoja paša Spanovska dažādu laiku un situāciju fotogrāfiju parāde dažu minūšu garumā, bija grūti tajā noskatīties bez saviļņojuma un kamola kaklā. Jā, cik netaisna bijusi dzīve pret Hariju, cik akli režisori, jo viņš taču ar savu talantu būtu pelnījis dižas lomas jau savas karjeras sākumā. Un tikai komponists Raimonds Pauls ar savām dziesmām uznesa teju četrdesmitgadīgo Spanovski slavas augstumos, padarīja par zvaigzni visas Latvijas acīs.
Arī Edgara Liepiņa gadījumā sadarbība ar Raimondu Paulu kļuvusi par simbolu šī skatuves mākslinieka muzikālajai daiļradei, ar kuru viņš lielākoties asociējas šobaltdien. Droši vien līdzīgu pateicību Maestro jūt arī Artūrs Skrastiņš, kurš sāka ar mūziklu „Meža gulbji” un „Likteņdzirnām”, lai triumfētu „Melanholiskajā valsī”. Tovakar atkal viņš apliecināja savu hameleonisko ģenialitāti, te jokodams, te visā nopietnībā atzīdamies mīlā savai sievai, abiem nodziedot duetu „Tā kā dūnas…” no dziesmuspēles „Tobāgo!”.
Šādas, tik ļoti personiskas un cilvēciskas emocijas, ticamība un godīgums piepildīja Dailes teātra sarīkojumu, kamēr Edgaram Liepiņam veltītajā koncertā tādu pietrūka. Būtu skumji, ja atmiņas par šo dižo nemiera garu piesegtu ar jokdara raibajām drānām vien, aizmirstot par to nēsātāja dziļi paslēpto, ievainoto dvēseli, kāda mājoja ne tikai šajā aktierī…
