Hardiju ievadā pieminēju tāpēc, ka mana iepazīšanās ar Mārtiņu notika nevis Latvijas Konservatorijā, tagadējā Latvijas Mūzikas akadēmijā, kur viņš strādāja skaņu ierakstu kabinetā, bet gan Saulespurēna mājās, kurp mani ielūdza Lediņš, lai noskatītos īpašus videoierakstus. Tos bija ieguvis Mārtiņš pats, kuram piederēja tolaik viens no lielākajiem pasaules brīnumiem - satelītuztvērējšķīvis, līdz ar to iespējas iekopēt videomagnetafonā visjaunākos Rietumu klipus, filmas un kaut vai ziņu pārraides.
Tiem, kuri nav piedzīvojuši pagājušā gadsimta 80.gadu beigas ar jūtamo Rietumu kultūras aromātu, kas arvien straujāk iespiedās padomju pilsoņu nāsīs, grūti saprast to aizrautību, ar kādu mēs, tā laika jaunieši, tvērām katru informācijas drusku par mūziku, mākslu, literatūru.
80.gadu beigās Mārtiņš Saulespurēns jūtami izcēlās uz apkārtējo fona ar elastīgu uzņēmēja domāšanu, milzīgu kompetenci un bezgalīgu paziņu loku. Konservatorijas skaņu ierakstu kabinetā viņš gan pārraudzīja tīri tehniskas lietas, taču varēja sniegt arī nopietnas muzikālas konsultācijas, pateicoties savai erudīcijai skaņu mākslas jomā. Tikai šajā gadsimtā uzzināju, ka Mārtiņa tēvs Oskars 30.gados bijis slavens mūziķis, spēlējis gan pie Alfrēda Vintera, gan slavenajā "Bāra trio" kopā ar Džeku Mihaļicki, un viņa balss skan pirmajā latviskā džeza ierakstā "Šņāci, Minna".
Muzikalitāti mantoja dēls, kurš 60.gadu beigās iesaistījās grupā "Jokdari", bet pēdējos gadu desmitos par Saulespurēna sirdslietu un arī maka pildītāju kļuvuši mikrofoni. Jau pasen nobrīnījos par to, kā Mārtiņš Saulespurēns, izrādās, kļuvis par vienu no pasaulē slavenākajiem latviešiem, kura kompānijas radītos mikrofonus lietojušas pat Madonna un "Lady Gaga", kā arī citas slavenības.
Par ceļu uz šīm panākumu virsotnēm tad arī Mārtiņš uzrakstījis jaunizdotajā grāmatā "Mikrofoni un māksla". Tas darīts ļoti saistošā, nepiespiestā veidā, bez iedziļināšanās nezinātājam nesaprotamās tehniskās detaļās, toties ar vieglu humoru par paša likstām nebeidzamajos ceļojumos. Gandrīz pēc barona Minhauzena stāsta izklausās Mārtiņa uzņēmība 1963.gadā ievietot britu mūzikas žurnālā "Gramophone" sludinājumu - aicinājumu uz skaņuplašu maiņu ar kolekcionāriem no visas pasaules. Tas gan nepalika nemanīts Valsts Drošības komitejas (VDK) modrajām acīm, toties Mārtiņa skaņuplašu kolekcija pieauga tiktāl, ka krietnu kaudzi viņš iemainīja pret automašīnu "Žiguli".
Arī Juris Dimiters savā grāmatas nodaļā man atklāja daudz jaunumu, proti, kafejnīcas "Kaza" nosaukums patiesībā radies no Rīgas pirmā kafijas automāta - itāļu "Casino" nosaukuma. Iepretim "Kazai", Mākslas darbinieku bufetē atradies bufetes lieluma skaņuplašu automāts, kas spēlēja, iemetot pieckapeiku monētu.
Šādas, autentiskas jaunības ainiņas veido fonu, uz kura tad risinājies Mārtiņa veiksmes stāsts, kuru mākslas vēsturnieks Jānis Borgs nosauca pat par varoņdarbu. Tajā ar savu mākslinieka talantu, radot "Blue Microphones" ražojumu dizainu un reklāmas kampaņu plakātus, iesaistījās Dimiters. Viņa mākslas darbu reprodukcijas arīdzan izbaudāmas grāmatā, kuras prezentācijā muzikālu priekšnesumu kopā ar latviešu mūziķu grupu sniedza uzņēmuma līdzīpašnieks - amerikānis Skipers Vaiss, kuram pieder ideja par firmas nosaukumu "BLUE" - "Baltic Latvian Universal Electronics".
Drīzumā grāmata "Mikrofoni un māksla", kas vēsta ne tikai par vienu no spilgtākajiem latvieša veiksmes stāstiem, bet arī uzbur lielisku laikmeta ainu un dāvā milzīgu estētisku baudījumu, nonāks veikalos. Tiesa, Mārtiņš Saulespurēns vēl nav izdomājis, kur un kā, jo izdevums nav domāts peļņai. Tāpat kā nekur nereklamētajos grāmatas atklāšanas svētkos bija gaidīti savējie: "Kas kaut kā padzirdēs, tie arī atnāks," nolēma muzikālais uzņēmējs, par kuru rakstītais šķirklis atrodams tikai Vikipēdijas angļu tekstu sadaļā.
Viesu vidū esošajam firmas "UBS" vadītājam, izcilajam skaņu režisoram Edmundam Zazerskim vaicāju viņa domas par to, kāda tad vispār ir mikrofonu nozīme mūzikā: "Mikrofons ir pirmais un galvenais no elektriskiem aparātiem, kas var sabojāt skaņu. Tā ir zinātne, kas būtu pilnīgi nederīga bez ģēnija pieskāriena. Te pamatā ir auss un analīze, kā tehnoloģiski panākt to, lai skanētu labi. Mārtiņa mikrofoni ir unikāli, pirmkārt, jau ar unikālo dizainu, otrkārt, ar kvalitāti. Un "Blue" mikrofoni ne tikai nesamaitā skaņu, bet varbūt pat kaut ko tai iedod klāt no sevis," sacīja Zazerskis.
Nepajautāju, kuri mūziķi Latvijā lieto pasaulslavenos "Blue" mikrofonus, vismaz ne Alda Ermabrika vadītajā Rīgas skaņu ierakstu studijā, ne arī Latvijas Radio tādu pagaidām nav. It kā Kasparam Dimiteram esot, laikam brālis būs uzdāvinājis...
