Gluži tāpat kā "Jumpravas" mūziķus ārējā izskata un uzvedības stila ziņā būtu grūti atšķirt no pūļa Ņujorkā vai Londonā, tāpat jūs, redzot uz ielas garāmejošo Geibrielu, droši vien viņu pat neievērotu. Sirms, parasts vīrs, pat savā koncertā uz skatuves dižodamies nevis smalku dizaineru drānās, bet vienkāršā tumšā svīterī un vestē ar kapuci. Krāsas lai paliek mūzikai un klausītāju emocijām. Arī slavas spožumam…
Grupai "Jumprava" labpatīk par savu dibināšanas gadu uzskatīt 1984., kaut gan tas tikpat labi varētu būt 83., 78. vai kāds cits, jo ansamblis "Jumprava" pastāvēja jau labu laiku, pirmais tur ieradās Ainars Ašmanis ar godkārīgu mērķi - izveidot Latvijā labāko grupu. Par viņa dedzīgu atbalstītāju drīz vien kļuva Aigars Grāvers, pārvērsdamies par "Jumpravas" muzikālo līderi, tiesa, šo godu dalīdams ar paša sameklēto Aigaru Graubu. Kamēr Aigaram Krēslam laikam sveša tīkošana pēc līdera goda, toties viņam pa spēkam lielisku lēno hitu radīšana.
Un tieši radio spēks bija tas, kas palīdzēja visas Latvijas arēnā izlauzties jaunajai grupai no Jumpravas, kas sākumā darbojās ar pagaidu nosaukumu "Fonofiltrs". Kad pie viņiem uz kultūras namu pirmoreiz atbrauca ierakstu autobusiņš no Radiofona, tika ierakstītas trīs dziesmas, trīs viņu centrālie agrīnie grāvēji:
"Juku dziesma"
"Par rozēm"
"Mākonis"
Un šis brīnums bija iespējams tikai tāpēc, ka "Jumpravas" skaņu režisors kopš 1980.gada bija Latvijas Radio darbinieks (arī pašlaik!) Andris Burmistris, kurš sarunāja šādu ierakstu sesiju. Viņam pa spēkam bija arī noorganizēt pirmos ierakstus jau Radio mājā, tiesa, tie notika literāri dramatiskā studijā, kas nevarēja lepoties ar dižu pulti un akustiku, taču arī tas bija daudz. Savas pirmās dziesmas "Jumprava" ir pārskaņojusi vairākas reizes, tautās palaistas dažādas fonogrammas. Smieklīgākais ir tas, ka ar pazīšanās starpniecību sarunātais ierakstu materiāls tagad kļuvis par Radio fondu ierakstu, tātad - īpašumu, un tā publicēšanai faktiskajiem īpašniekiem jāprasa atļauja.
Taču tieši toreizējai Radio komitejai "Jumprava" var būt pateicīga par pirmo popularitātes vilni - tiklīdz pirmoreiz ēterā izskanēja dziesmas "Par rozēm" un "Mākonis", uz viņu koncertiem sāka plūst klausītāji, bet uz Doma laukumu - vēstules. Slavenajā "Mikrofona" aptaujā 1985.gadā laurus pirmoreiz plūca "Jumprava", kam sekoja viņu hitiem un piedzīvojumiem bagātais dzīvesstāsts nu jau 30 gadu garumā.
Nu tas rezultējies ar jaunu albumu "Laiks runā".
Nosaukums ļoti precīzi atspoguļo jaundarbā dzirdamos - vecas dziesmas jaunās skaņās un jaunas dziesmas vecās skaņās. Laiks mūziķu vaibstos ievilcis pa grumbiņai, citādi neko daudz nenodarot pāri. Vienīgi mūzika gan tagad vairāk tiek rakstīta ar prātu, nevis sirdi un kaislībām kā kādreiz.
Laikā, kad savu ceļu uz slavu sāka "Jumprava", radio par ārzemju mūziku vēstīja visai maz, ja nu vienīgi trāpījās Arvīda Mūrnieka slavenā programma "Būsim pazīstami". Taču arī Aldis Ermanbriks savā "TV varavīksnē" bija ticis pie Pītera Geibriela videoklipa "Sledgehammer".
Kur citur es savā zaļajā jaunībā to būtu redzējusi? Noteikti tika rādīta arī dziesma "Don’t Give Up", mūziķa duets ar dziedātāju Keitu Bušu.
Jā, tolaik Pīteram vēl bija diezgan kupli, tumši mati, bet balss ziņā nav lielas atšķirības starp toreiz un tagad.
Katrai no leģendārā albuma "So" dziesmām, ko Geibriels atskaņoja savā Rīgas koncertā 17.maija vakarā, ir savs stāsts, par kuriem gan uzzināju tikai nesen, jo 1986.gadā piekļuve Rietumu mūzikas presei nebija iespējama un arī toreiz tik iemīļotais "Radio Luxembourgh" par to nestāstīja. "Red Rain" ir Geibriela sapnis par peldēšanu sarkanmelnā jūrā, līstot sarkanam lietum kā nebeidzamajām sāpēm, kas mīt katrā no mums. "Don’t Give Up" radīšanas impulss bijis telesižets par bezdarba ietekmi uz attiecībām ģimenē, kas atspoguļots arī video sižetā, bet pirmā rindiņa - "In This Proud Land" - ņemta no lielās depresijas laika amerikāņu fotogrāfes Dorotijas Langas darba paraksta. "Mercy Street" veltīta amerikāņu dzejniecei Annai Sekstonei, kuras daiļrade mūziķi ļoti iespaidojusi. Savukārt vēsturiskajā dziesmā "Sledgehammer" Pīters centās atdarināt savā jaunībā iemīļoto soulmūziku. Satriecošais un dārgais, sirreālas animācijas tehnikā veidotais dziesmas video šokēja pasauli, un, kā singls, tā albums "So" vainagoja hitparādes abpus okeānam. Sekoja britu skaņu industrijas godalga kā 1987.gada labākajam solomāksliniekam, un "Sledgehammer" saņēma veselas deviņas MTV balvas!
Protams, liela daļa nopelnu šīs slavas kaldināšanā pienākas radio, un, domājams, ne tikai es nekad neaizmirsīšu, kā, pieplakusi ar ausi padomju plastmasas radioaparātam, kāri tvēru jauno ārzemju dziesmu skaņas un pūlējos saprast, ko runā dīdžejs. Par kaut kādiem tur skaņas smalkumiem nebija ko domāt, un varbūt arī tāpēc joprojām dziesmas domas būtiskumu vērtēju augstāk par skaņu tehnikas varējuma apliecināšanu.
Tā, protams, ir Pītera Geibriela mūsdienu muzikālās izteiksmes neatņemama sastāvdaļa, ne velti viņš iet priekšgalā gan savā daiļradē, gan tehnoloģiju izmantojumā. Tomēr viņa koncertstāsts bija arī brīdinājums par to, kā aizraušanās ar jauninājumiem un tehnokrātija kopumā var apdraudēt cilvēci, to uzskatāmi parādot ar savu slēpšanos no visuresošo kustīgo prožektoru pakaļdzīšanās. Redzēsim, ko savā 30 gadu jubilejas koncertturnejā šogad mums parādīs "Jumprava"!
