Visvairāk mani, protams, interesēja mūzikas sadaļa, kurā Armands Znotiņš nez kāpēc analizē Rīgā notiekošos festivālus, kuri dibināti sen pirms 2014. gada un, loģiski, turpināsies arī pēc tam. Ievaddaļā kā „Rīga 2014” notikumi nosauktas abas „nacionālās” operas – „Mihails un Mihails spēlē šahu” (ko „Dienas” žurnālists Jegors Jerohomovičs jau pacēlis pasaules sasnieguma līmenī!) un „Valentīna” (par kuras ieceri gan runāts gadiem ilgi, ne tikai „Rīga 2014” sakarā), kā arī Zigmara Liepiņa „Transcendentālā oratorija”, kameropera „Līsistrate”, Jāņu nakts mistērija „Lec, saulīte”, koncerts „Born in Riga”, dzintara suminājumi kormūzikā, protams, Pasaules koru olimpiāde. Ko no šī visa iecerēts turpināt nākamajos gados kā „Rīga 2014” aizsāktu tradīciju, man tā arī netapa skaidrs. Artūrs Maskats par savu „Valentīnu” taču intervijā skarbi izteicies, ka „nekad vairs”!. Vai varbūt katrugad Jāņos līksmosim Mežaparka estrādē pseidotautiskā mistērijas gaisotnē?
Znotiņa raksta pašās beigās pieminēts Māra Briežkalna rīkotais džeza festivāls „Rīgas ritmi” un avangarda mūzikas parāde „Skaņu mežs” – iznāk, šie bijuši 2014. gada vienīgie vērā ņemamie notikumi „neakadēmiskajā” sfērā, un, lai cik skumji man nebūtu to atzīt, kultūras biznesmeņu „krējums” joprojām roka un popmūziku nepieskaita kultūras notikumiem, to pilnībā ignorējot „Rīga 2014” pasākumu žanriskajā spektrā. Dzintars, Stūra māja, savecējušas rietumu avangarda mākslas zvaigznes – lūk, daži no vaļiem, uz kuriem balstījās Eiropas galvaspilsētas kultūras programma.
Kā arī izriet no rakstu krājumā „Rīga kā vieta kultūrai” Gundegas Laiviņas paustā, pasākumu programma veidota, „izsludinot konkursus visplašākajam cilvēku lokam, kas varētu pieteikties ar savām idejām”, sekojoši – bez skaidra redzējuma, cik un kuru žanru pasākumu tad būtu jārīko. Savā rakstā Zane Radzobe gan konkretizē, ka „uzvarējis viedoklis, ka šī ir iespēja parādīt kaut ko jaunu pilsētai, nevis – parādīt pilsētu”.
Starp citu es Diānai Čivlei ierunājos par iespēju 2014. gadā atgādināt par festivāla „Roks par neatkarību” 25. jubileju, uzaicinot uz Rīgu, piemēram, Ukrainas un Baltkrievijas, varbūt arī Balkānu un grieķu rokgrupas, bet, tā kā neatradu nevienu ieinteresētu producentu, tad arī ideja tā arī palika idejas līmenī.
Nezinu konkursus, kur varētu startēt tikai ar idejām, visur vajadzīgs projekts, kalkulācija, budžeta aprēķins. Skaidrs, ka šādi plānot naudas izlietojumu ir daudz vienkāršāk nekā noņemties ar jaunas komandas komplektēšanu, ja ir jau kaudze labu paziņu un „čomu”, ar kuriem kopā strādāts gadu no gada un kuri gatavi „parādīt kaut ko jaunu pilsētai”.
Ar zināmu skepsi par „Rīga 2014” izsakos arī tādēļ, ka tieši man kopā ar grupu „19 gadi pirms sākuma” un DJ Robertu Gobziņu 1988. gadā bija tas gods pārstāvēt Latvijas un visas toreizējās Padomju Savienības avangarda mūziku Rietumberlīnē, kas togad bija Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Mēs uzstājāmies lielā trīs dienu festivālā „Transmission” teltī „Tempodrom” kopā ar tādām zvaigznēm kā „Einstürzende Neubauten”, „The Blech”, mūziķiem no ASV, Vācijas, Britu salām, krievu eksotiku pārstāvēja „Поп-Механика”, notika mūsu Īstbema – Gobziņa – un Vestbema aizraujoša saspēle ar lentēm un platēm. Līdztekus koncertam bija laiks arī apmeklēt ne vienu vien koncertu tolaik (un arī pašlaik) kultūras dzīves ziņā mutuļojošajā Rietumberlīnē. Viņu kultūras galvapilsētas ideja bija – parādīt pēc iespējas plašāku Eiropas valstu kultūras klāstu – un padomju mūziķi, mākslinieki, literāti bija ļoti modē. Taču nekam tur notiekošajam nebija mākslīgas pompozitātes nokrāsas, vienalga, vai tas bija džeza koncerts piepīpētā klubiņā, vai gleznu galerijas granīta ieskauta modernistu estrāde, vai mistiska performance privātā dzīvoklī. Netrūka ne mūsdienu mākslas, ne klasikas.
Aktuāla popa, roka, indie, pasaules, folkmūzika bija loģiska Eiropas kultūras ainas sastāvdaļa, starp citu, daudz iedarbīgāka par Ēģiptes mūmiju un skarabeju izstādi, ar ko kultūra prezentēta „Rīga 2014” „Dzintara līnijā”. Starp citu vēl jūnijā tikai 45% Latvijas iedzīvotāju bija pamanījuši to, ka Rīga 2014. gadā ir Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Jā, man nav skaidrs, kāpēc kultūras galvaspilsētas vadība tieši un skaidri neuzrunāja visus Rīgas klubu un krodziņu īpašniekus, aicinot pie sevis ielūgt Eiropas mūziķus, neba nu tos slavenākos un dārgākos, bet raibus, interesantus, prieka pilnus par iespēju ceļot un uzstāties Latvijā? Salīgts bija vien Mārtiņa Mielava „Piens” atkal jau lielam un sarežģītam festivālam k/p „Ziemeļblāzma” ar „Instrumentu” un Latvijas Radio bigbenda, protams, lielisko uzstāšanos. Vai šāds festivāls tagad kļūs par tradīciju, šaubos, jo neko jau nevar paveikt bez naudas. „Rīgai 2014” tā, acīmredzot, bija. Protams, kā parasti, - par maz. Bet, ja virkne kultūras biznesmeņu bija paēduši vairāku gadu garumā, tad – vai kultūras patērētāji saņēma solīto izcilības garšu? Popa un rokmūzikas ietvaros, noteikti - nē! Nuja, tā taču neesot nekāda kultūra…
