Pēc vēlēšanu rezultātu paziņošanas 22.jūlijā šo vēsti, ka par Indonēzijas prezidentu kļuvis kvēls smagās metālmūzikas piekritējs, savā lapā portālā "Instagram" paziņoja grupas "Lamb of God" dziedātājs Rendijs Blaits, jo Vidodo sevi reklamējis tieši kā šī ansambļa, arī slavenību "Metallica" un "Napalm Death" fans.
Tikpat lielu lepnumu par indonēziešu izvēli "feisbukā" pauda arī smagā metāla grupa "Antrax": "Kā būtu, ja tagad visas valstis sekotu šim piemēram?"
Indonēzijas jaunais prezidents izceļas uz līdzšinējās politiskās elites fona arī ar to, ka savu karjeru sācis kā galdnieks, tāpēc lielu atbalstu viņam pauduši mazturīgie pilsoņi. 53 gadus vecais Vidodo ir ļoti populārs jauniešu vidū, un par viņu nobalsojuši 53,15% indonēziešu. Vietējie smagā roka fani pauduši cerību, ka ar prezidenta atbalstu šis mūzikas stils valstī kļūs daudz populārāks. Kas zina, varbūt pavisam drīz "heavy metal" valdīs pār Indonēziju, pat visu pasauli, apgāžot daudzu priekšstatus, ka tā ir nevis mūzika, bet briesmīgs troksnis.
Jātgādina, ka "Metallica" skaņdarbus savā cietumā gūstekņu spīdzināšanai Gvantanamo lietojuši arī amerikāņu militāristi, tiesa, šo "ieroču" vidū turklāt bijušas arī Britnijas Spīrsas, Brjūsa Springstīna dziesmas, pat "Queen" himna "We Are The Champions", ko gūstekņi bijuši spiesti klausīties maksimālā skaļumā, saslēgtām rokām, pat maisu galvā.
Savukārt jau pieminētais "Lamb Of God" dziedātājs Blaits sliktu slavu ieguva pēc incidenta Prāgā, kad pēc galvas traumas nomira koncerta laikā no skatuves nogrūstais 19 gadus vecais jauneklis. Beigu beigās Rendiju Blaitu attaisnoja, nolaidībā vainojot grupas apsardzi un menedžmentu, tāpat vairākkārt smagā roka mūziķiem aizrādīts par nepilngadīgo musināšanu uz pašnāvību un citām sabiedrībā neatbalstītām aktivitātēm.
Ja būtu jāzīmē tāda Latvijas prezidenta tēls, kas dievina smago roku, baidos, ka sevišķi iedvesmojošs tas neizdotos. No otras puses, ir maz ziņu par to, kāda mūzika patīk pašreizējam prezidentam Andrim Bērziņam.
Par Vairas Vīķes-Freibergas muzikālo gaumi bija visvairāk liecību - interešu loks aptvēra gan tautas mūziku, gan akadēmisko žanru, gan džeza un popmūzikas labākos paraugus. Arī pati Vairas kundze savu balsi iemēģināja muzikālos priekšnesumos, un ne tikai tautasdziesmās. 2008.gadā "Prāta vētras" koncertā Mežaparkā tobrīd jau bijusī prezidente uz skatuves dziedāja līdzās Renāram Kauperam, klajā nācis arī disks "Vairas dziesmas" ar īpaši atlasītām tautasdziesmām.
Kādreizējais prezidents Valdis Zatlers joprojām ir biežs viesis labas mūzikas koncertos ar plašu stilu amplitūdu, par Gunta Ulmaņa prioritātēm šajā ziņā grūtāk spriest. Ulmanis gan bija redzams klausītāju vidū nesen notikušajā lielkoncertā "Dzimuši Rīgā", taču, visticamāk, tika ielūgts, nevis pats steidza iegādāt biļeti, kā jau vairums "pasaules vareno".
Tāpat Kārļa Ulmaņa parādīšanās Dziesmusvētkos savulaik nebūtu jāuzskata par īpašu jūsmu pret kormūziku, drīzāk valstisku pienākumu. Un, šķiet, jautājums "Kādu mūziku klausāties?" prezidentiem lielākoties netiek uzdots, jo viņus intervē nevis muzikologi, bet gan politikā iegrimuši žurnālisti.
Latvijas mūziķi gan prezidentus nav atstājuši bez ievērības: Vīķei-Freibergai dziesmu "Uz redzēšanos, prezident!" veltīja Lauris Reiniks, arī "Pienvedēja piedzīvojumiem" ir dziesma "Prezidents" un ar romantisku sacerējumu "Ja tu esi mans prezidents" var lepoties arī jau pieminētā "Prāta vētra".
Jāsaka, neviens no minētajiem skaņdarbiem nav kļuvis par milzu grāvēju, iespējams, mūsu klausītāju vecākajai paaudzei vēl prātā laiks, kad vadoņi bija jāapdzied īpaši pasūtītās dziesmās un, protams, ar attiecīgiem epitetiem, šādai praksei turpinoties arī mūsdienu totalitārajos režīmos.
Ja prezidents neklausās dziesmas par prezidentu - ko tad? Iespējams, mēnesi garā vasaras atvaļinājuma laikā prezidents Bērziņš neieslēgs radio, lai smeltu iedvesmas mirkļus latviskā mūzikā, ko raida Latvijas Radio 2, un tikpat liela ir iespēja, ka arī uz Latvijas Radio 3 "Klasika" vilņa prezidentālā radioaparatūra netika noregulēta. Ja nu gadījumā mūsu republikas galva mūziku nevar ciest, tas būtu gaužām skumji, jo, pārfrazējot labi pazīstamo sakāmvārdu, es varētu apgalvot: "Pasaki man, ko tu klausies, un es pateikšu, kas tu esi!".
Velkot paralēles ar, piemēram, ASV bijušā prezidenta Bila Klintona aizrautību ar saksofonu, piekritīsiet, ka muzikālā gaume par cilvēku liecina visai daudz. Indonēzijas valsts galvas atzīšanās gan izraisa nelielas bažas, vai šim cilvēkam nepiemīt izteikta agresija, kāda jaužas smagā metāla mūzikas norisēs, kad uz skatuves esošie krata galvas monotonā, niknā ritmā un dzied, manā izpratnē, dusmīgas dziesmas, novedot pūli līdz baltkvēlei.
Tad jau labāk, lai prezidentam Bērziņam patiktu franču šansoni, itāļu melodiskās dziesmiņas, "Čikāgas piecīši" un tas pats klasiskais Raimonds Pauls, bez kura aizvadīts pirmais vēsturiskais "Jaunais vilnis". Latvijas prezidents šo "burziņu" Jūrmalā pats neapmeklēja, taču arī nesaskatīja nekā peļama tā rīkošanā. Tā neesot viņa sfēra, šī lieta Andrim Bērziņam vienkārši "neinteresē".
Mani gan interesē, kas tieši politiķim neinteresē - krievu popmūzikas intervence vai mūzika kā tāda?!
