Daiga Mazvērsīte: Izkrāsot dzīvi!

Lai meklētu iedvesmu pelēkajā decembrī, devos uz mākslinieces Kristīnes Luīzes Avotiņas multimediālās izstādes „Sapņu upe” atklāšanu Rīgas mākslas telpā. Ne jau tikai Avotiņas uzlādējošo, sprādzienam līdzīgi spilgto krāsu dēļ, bet arī tāpēc, lai novērtētu, ko šajā „mākslas, mūzikas un tehnoloģiju izrādē” paveicis skaņu mākslinieks Uģis Vītiņš.

80. gadu beigās brāļi Vītiņi – Uģis un Toms, kā arī publicists Pēteris Pūrītis bija vērā ņemama muzikālā apvienība „Parks” ar tikpat drosmīgām, daudzsološām un provocējošām idejām, kādas redzamas tagad Kristīnes Luīzes Avotiņas izstādē. Tikmēr „Parka” ieraksti guļ Uģa digitālajā plauktiņā, un šī gadsimta „neatkarīgie” mūziķi divriteni izgudro no jauna.

Zaķi ar tauriņu spārniem, ziemeļblāzma, Liezēres bērzu baltie stumbri, Parīzes skati, peonijas un zemenes – visneiedomājamākais krāsu un tēlu murskulis sajaucies izstādē „Sapņu upe”, bet šis noteikti būs unikāls piedzīvojums ne tikai mākslas baudītājiem.

Vispirms Latvijā nepiedzīvota ir šāda iecere – pārskatīt 10 gadu daiļradi ar mūzikas, videomākslas un animācijas iesaisti: Avotiņas darbi skatāmi uz deviņiem iespaidīgu izmēru videoekrāniem kā jaunradīta kolāža. Darbos tiek izceltas, izgaismotas un tušētas detaļas, daži tēli ieguvuši kustīgumu, un atliek apbrīnot Kristīnes Luīzes drosmi, ka viņa ļāvusi ar saviem mākslas darbiem tik brīvi rīkoties. Par to paldies māksliniecei teica videomākslinieks un režisors Roberts Rubīns, kurš savās videoprojekciju partitūrās pēdējos gados pratis būs izteiksmē lakonisks, bet vienlaikus iztēli un emocijas ārkārtīgi rosinošs. Arī šoreiz dramaturģija noturējusies ideāli sabalansētas labās gaumes ietvaros, nepārspīlējot jau tā krāsainībā uzbrūkošo mākslas darbu tēlu spilgtumu. Rubīna saliedētajā komandā strādājuši arī scenogrāfs Didzis Jaunzems un animators Dzintars Krūmiņš, ideja par tik vērienīgu mākslas performanci pieder Sandrai Jonānei, un doma dzimusi pirms pusotra gada.

Būtu ļoti žēl, ja šo krāsaino izrādi varētu aplūkot tikai Rīgā un tikai, kā afišā norādīts, līdz 10. decembrim. Tā būtu pelnījusi ceļot ne tikai pa Latviju, bet varbūt pat pārstāvēt mūsu mākslu Venēcijā vai kur citur. Arī tāpēc, ka Uģa Vītiņa veidotajā skaņu partitūrā skan Emīla Dārziņa „Melanholiskais valsis” un noslēgumā kordziesma „Sapņu tālumā”, sasaucoties ar izstādes nosaukumu „Sapņu upe”.

Avotiņa sākotnēji Vītiņam piestādījusi to skaņdarbu sarakstu, kādus klausījusies šo gleznu radīšanas laikā, taču tas, protams, piedzīvojis pamatīgas korekcijas, kuras ieviesis arī videomākslinieks Rubīns. „Aiz kadra” palicis sākumā plānotais Vangelis ar savām dažubrīd pārāk plakātiskajām himnām, tikmēr savu gadsimtiem ilgo dzīvotspēju arī fona mūzikas kategorijā „Sapņu upes” skaniskajā partitūrā atkal pierādījis Vivaldi cikls „Gadalaiki”. Skan arī citāts no Vudija Allena filmas „Vikija, Kristīna, Barselona” mūzikas, atgādinot par pilsētu, kurā tik daudz iedvesmas savai „brīnumotiņai” smēlusies Avotiņa. Tikai zinātājs saklausīs Elīnas Garančas balsi slavenajā „Ziedu valsī”, šķiet, duetā ar pašu Annu Ņetrebko no Delība operas „Lakmē”. Šīs tēmas, melodijas vijas un savijas bezgalīgā skaistuma baudījumā, ko var vērot gan attāli, gan pietuvojoties katram no ekrāniem, lai piedzīvotu tehnoloģisko triumfu stereofoniskajam skanējumam Rīgas mākslas telpā. Kaut gan ceļš līdz rezultātam nebija nedz viegls, nedz ātrs, pēc pirmizrādes Uģis Vītiņš atzina, ka muzikālajā noformējumā nemainītu ne noti. No otras puses, mūzikas klāsts taču ir teju bezgalīgs un no Kristīnes Luīzes Avotiņas krāsainajām 500 gleznām šai izstādē izmantota apmēram desmitā daļa.

Varbūt atradīsies kāds snobs, kurš iebildīs, ka mūzika viņam traucē, kavējot vaļu iztēlei, kas, iespējams, visvairāk raisās tieši klusumā. Taču vismaz man gribējās iebrist un uz ilgu laiku palikt šai dedzīgas mīlestības piesātinātajā telpā, īstā paradīzes dārzā, kur valda siltums krāsās, tēlos un skaņās. Un iešāvās galvā ideja, ka nemaz nebūtu slikti grupas „Parks” veco dziesmu atskaņojuma laikā palūgt mākslinieku bariņam, lai viņi uzglezno to, kas ienāk prātā, klausoties mūziku - nosacīti veidojot tādu kā variāciju par mūzikas un mākslas festivāla „Bildes” ideju, ka mūziķi glezno un mākslinieki muzicē. Starp citu, tieši 1989. gada „Bildēs” grupa „Parks” piedzīvoja savu pirmo triumfu. Toreiz Pēteris Pūrītis uz skatuves kāpa ar dīvainu darinājumu – kaklā pakārtu mikrofona statīvu, lai varētu brīvi grozīt galvu un reizē kustināt rokas, spēlējot taustiņinstrumentu. Interesanti, vai šī gada „Bildēs” debitēja kāda vienība, kuru būtu vērts atcerēties pēc 25 gadiem?

Jā, tie bija skaisti laiki, taču tagad nostaļģiska „Parka” koncerta sarīkošanai vajadzētu aplam daudz līdzekļu, turklāt klausītāju rindas, iespējams, būtu retākas par tām, kādas bija redzamas kupli apmeklētajā Kristīnes Luīzes Avotiņas izstādes atklāšanā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti