Būdama viena no žūrijas locekļiem, varu atklāt, ka gadu no gada šai darbā, vērtējot visa gada skaņu ierakstu birumu, mani nodarbina jautājums – kā vienos svaru kausos likt jaundarbus ar vecu dziesmu koverversijām. Arī šogad bija vairāki šādi precedenti: jau minētajā džeza un blūza nominācijā, kas jau pats par sevi ir diezgan savāds žanru savienojums, bija pieteikts mūsu izcilās džeza dziedātājas Ingas Bērziņas ieraksts "Neizteiktie vārdi", kas ir latviešu estrādes zelta laikmeta, 60. gadu melodiju jaunas interpretācijas. Protams, par priekšnesumu – augstākā atzinība, bet par jaunradi? Līdzīga problemātika iekrāsoja arī nomināciju "Labākais kantrī un šlāgermūzikas albums", kur ar latviešu deju vakaru mūziķiem uz viena plauktiņa bija ierindots arī pieredzējušā tenora Žorža Siksnas albums "Mēs tiksimies…" Tajā skan Maestro Raimonda Paula estrādes klasika no 60. gadiem plus daži jauni skaņdarbi izcilu džezmeņu – Māra Briežkalna, Viktora Ritova, Ginta Pabērza u.c. sniegumā. Kāpēc viens šajā, otrs - idejas un priekšnesuma ziņā, ja neskaita vokālu, visai līdzīgs ieraksts - jau džeza nominācijā? Varbūt tāpēc aplausi pēc Siksnas uzvaras pasludināšanas nebija visai skaļi, turklāt dziedātājs pats pēc balvas nemaz neieradās, kaut koncertā kopā ar Jelgavas bigbendu uzstājās.
Priekšnesumu atlase, kā parasti, arī šoreiz bija neizskaidrojama, piemēram, Edgars Viļums ar dziesmu "Patiesība" vai PER ar lietuviešu dziedātāju Jurgu likās kā no citas „operas”, klaji reklāmisks šķita "Jumpravas" un Ainara Virgas uznāciens, akcentējot gaidāmos koncertus, nevis pērnā gada sasniegumus. Toties Emīla Balcera un Martas Ritovas duets Paula jaunajā dziesmā "Lai kas arī nenotiktu" bija patīkams atklājums. Cik zinu, iepriekšējos gados muzikālie numuri līdzīgās daļās tika sadalīti starp redzamākajām Latvijas mūzikas kompānijām, bet šogad jūtami lauvas tiesu aizpildīja "Mikrofona ierakstu" atbalstītie mūziķi ar retiem izņēmumiem. Piemēram, "The Sound Poets" aizrautīgais priekšnesums ar kori "Juventus", grupai ar albumu "Tavs stāsts" piešķirta uzvara nominācijā "Gada pop-roka albums".
Bet nu par nomināciju "Gada radiohits"! Labu laiku tai rezultātus apkopoja mūzikas skaitļošanas entuziasts Atis Klušs, tabulu ar nosaukumu "Latvijas mūzikas spice" par spēlētākajām dziesmām veidodams no radiostaciju topiem un pēc sev vien saprotamiem koeficientiem.
Pēdējos gados radio atskaņoto dziesmu rezultāti tiek noteikti pēc LaIPA pieejamajiem datiem, kas gan vieš izbrīnu, jo tur nekad neparādās mūziķi, kas ir pieprasītākie, piemēram, Latvijas Radio 2, kur ir vislielākais latviskās mūzikas atskaņošanas daudzums.
Tā 2013. gadā Latvijas Radio 2 nepārspēti līderi bija grupa "Galaktika" ar dziesmu "No visas sirds", tāpat 2011. gadā „uz nebēdu” tika rullēts Laura Reinika grāvējs "Es skrienu", kas tā arī netika pie radiohita lauriem. Tikmēr šogad jau otro (!) gadu pēc kārtas par radiohitu pasludināta Dona dziesma "Signāls", un labāko pieciniekā jau otro (!) gadu pēc kārtas iekļuvusi "Prāta vētras" dziesma "Vēl viena klusā daba", kas nebūt nav saucama par radio formātam atbilstošu kompozīciju gan sava garuma, gan filozofiskās noskaņas dēļ. Taču, ja žūrijas vērtējuma rezultātus vēl varētu izpētīt, tad droši vien LaIPA savus datus par atskaņojuma biežumu un regularitāti nevēlētos atklāt. Katrā ziņā skaidrs, ka tautā iemīļotu šlāgermūziķu vārdu šajā nominācijā līdz šim nav bijis un laikam tos tur tik drīz neieraudzīsim.
Protams, Dona triumfs "Zelta mikrofonā 2013" ir saprotams un pelnīts – kopā trīs uzvaras par "Gada radiohitu" un "Gada dziesmu" "Pēdējā vēstule", kas sakrita ar „tautas balsojumu” t/p Alfa. Par „Susuriņu” saņemto 1500 EUR lielo naudas balvu mūziķis apsolīja dāvāt Saldus mūzikas skolai, kur pats mācījies. Ar prieku viņš uzklausīja operdīvas Ineses Galantes komplimentus – abi pērn Galantes festivālā "Summertime" atskaņoja leģendāro "Barcelona", ko savulaik duetā dziedāja Fredijs Merkūrijs un Monserata Kabaljē. Un arī tovakar aplausi pēc Galantes priekšnesuma populāru džeza tēmu popurijā varēja sacensties tikai ar sajūsmas vētru, ar kādu klātesošie sveica grupu "Pērkons" Jura Kulakova vadībā, saņemot "Balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikas attīstībā".
Tomēr – vai no iespaidīga apjoma pasākuma mēs gaidām tikai paklanīšanos, patētiskas runas un skaniskus priekšnesumus, vai arī četras stundas mūziķu sabiedrībā varētu pārvērsties par patīkamu, aizraujošu laika pavadīšanu?
No četriem vakara vadītājiem vienīgais, kas spēja teju katrā pieteikumā izraisīt smieklus un dzīvu rosību profesionāļu pārpilnajā zālē, bija vienīgi Lauris Reiniks.
Līdzīgu jautrības vilni izsauca grupas "Otra puse" dziedātāja Normunda Pauniņa novēlotā ierašanās pēc statuetes un naivais izbrīns – kādā nominācijā viņu albumam "Uzzīmē mani" tiek pasniegta balva? Izrādās, "Otra puse" bija pārspējusi gan I. Ziedoņa fonda "Viegli" dažādu mūziķu kopdarbu "Vakars. Pietura. Jasmīns", gan pašu popdīvu Laimu Vaikuli ar Raimonda Paula jaundarbu ierakstu "Atkal mājās". Šo nu gan var saukt par "Zelta mikrofona" lielāko pārsteigumu, jo - uzvarēt Paulu un Vaikuli?! Turklāt, ja ņem vērā, ka neko jaunu "Otras puses" daiļradē šis disks neiezīmē, drīzāk tas saucams par vecu klišeju atkārtojumu.
Un visbeidzot – šķiet, četrarpus stundas garš sarīkojums tomēr ir par garu arī nacionālo "Grammy" sadalei, varbūt kādu no balvām var pasniegt vakara vadītājs, lai visiem nav jāgaida, kamēr „sabiedrībā zināmas personas” beigs savas pašreklāmas runas un dialogus ar konferansjē, cenšoties paspīdēt ar asprātībām. Galvenajā lomā šādā ceremonijā tomēr vajadzētu būt mūzikai un mūziķiem!
