Žurnālistu delegācijai jau 8. maijā bija iespēja ne tikai izstaigāt jaunās un restaurētās telpas, bet arī paklausīties, kā skan Šimkus spēlētās klavieres zālē ar 460 vietām. Jāsaka, ka 1936. gadā pabeigtā celtne ieguvusi jaunu elpu, saglabādama seno „art-deco” šiku, restaurēšanas process bija orientēts uz visu autentisko detaļu saglabāšanu.
Īpašs lepnums ir vitrāžas zālē, kuras, starp citu, iespējams aizsegt ar žalūziju, ja dienasgaismas periodā nepieciešama pilnīga tumsa. Protams, arī mākslinieka Anša Cīruļa griestu gleznojumi tolaik modernajā sentimentāli patriotiskajā manierē, kas akcentē atjaunotās zāles lepno latviskumu, kāds nav izjūtams sterilajā jaunuzbūvētajā ēkas daļā.
„Kultūra sākas no mazmājiņas,” šo spārnoto frāzi, kas izskanēja Jāņa Streiča lieliskajā komēdijā "Limuzīns Jāņu nakts krāsā", piedošanu, bet noteikti var attiecināt uz Dzintaru koncertzāles līdzšinējo darbību.
Arī tā paša bēdīgi slavenā „Jaunā viļņa” sakarā sūdzības par pienācīgu mākslinieku ģērbtuvju un tualešu trūkumu izskanējušas ne vienreiz vien. Uz to norādījis arī Raimonds Pauls, noliedzot īpašas Slavas alejas nepieciešamību, bet tās vietā ieteikdams ierīkot kārtīgu tualeti mūziķiem. Varu tikai piekrist, ka jautājums bija galēji sasāpējis, jo, atšķirībā no koncertu apmeklētājiem, kam labierīcības bija samērā labi iekārtotas, māksliniekiem bija atvēlēta noplukusi pārvietojamā tualete.
Ja arī izcili iekārtotās tualetes nešķiet būtiskākais, kas būtu jāmin Dzintaru slēgtās koncertzāles atjaunošanas sakarā, tad tomēr tā noteikti bija būtiska pozīcija Jūrmalas domes 13 miljonu tēriņu sarakstā. Pārsteidzoši, bet ne valstij, ne Eiropas fondiem neatradās līdzekļi šī arhitektūras pieminekļa, mūsu kultūras kanonā iekļautās ēkas atjaunošanai. Projekta realizācija ilga kopš 2012. gada, pa šo laiku mainījušies politiķi un valdības, un liels paldies Jūrmalas pilsētas vadībai, kura tik apņēmīgi turpinājusi iesākto, lai ne tikai Jūrmalas mūzikas mīļi varētu baudīt koncertus arī ziemā un turpmākās paaudzes varētu izjust pamatotu lepnumu par Latvijas 30. gadu arhitektūras sasniegumiem.
Darbs celtniekiem bija jo sarežģīts tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Latvijā būvniecība parasti norit vasarā. Taču Dzintaros tieši vasarā līdzās esošajā koncertestrādē notiek koncerti, tāpēc celtniekiem un zāles vadībai bija jāveic sarežģīta restaurēšanas procesa koordinācija. Rūpīgi piedomāts pie katras iekārtojuma detaļas: zāles krēslu rindas paslēpjamas grīdā, ir iebūvēts kravas lifts klavierēm, zāles grīdā pat iebūvēts speciāls skaņas kontūrs vājdzirdīgajiem, gaismas vadības pults utt.
Patiešām, milzu sajūsmas vilnis pārņem, ieraugot zāles tumšos koka sienas paneļus, autentisko stikloto vestibilu un koka kases būdiņu ar rūpīgi saglabāto uzrakstu. Taču to, vai pirmskara Latvijā izslavētā Dzintaru slēgtās koncertzāles akustika ir joprojām viena no labākajām valstī, uzzināsim tikai nākamnedēļ atklāšanas koncertu sērijā.
Tajā mirdzēs stīgu kvartets „Artemis”, Inga Šļubovska un Rīgas Doma zēnu koris, akordeoniste Ksenija Sidorova, orķestris „Kremerata Baltica” un vokālā grupa „Framest” kopā ar Raimondu Paulu. Tik bagātīgu programmu, saprotams, spējusi nodrošināt tagadējā Dzintaru koncertzāles valdes priekšsēdētāja Guntara Ķirša līdzšinējā pieredze „Latvijas koncertu” vadītāja krēslā. Tiesa, skaidrs, ka mazajā un lielajā zālē koncerti nevarēs notikt vienlaicīgi.
Pārlūkojot vasaras estrādes darba grafiku, redzams, ka nav ko žēloties arī „Jaunā viļņa” mākslinieku pielūdzējiem – šovasar Dzintaros ar solokoncertiem viesosies ne tikai Intars Busulis un Laima Vaikule, bet arī Anija Loraka, Irina Alegrova, Maksims Galkins, Sergejs Lazarevs, Konstantīns Raikins, Grigorijs Ļepss, Dima Bilans u.c.
Tātad mūzika paliks tā pati, un, vai Jūrmala un visa valsts būs ieguvēja no festivāla aiziešanas, ļoti šaubos. Vismaz man bija interesanti televizorā pavērot krāšņos kostīmus, noslīpētos kustību priekšnesumus un spilgto skatuves iekārtojumu, kas patīkami atšķīrās no pašmāju iemīļotās melnās un tumši zilās krāsas. Un skaņu varēja pat izslēgt…
„Pēc kaujas dūres nevicina,” prātā iešaujas atkal kāds sakāmvārds un arī jautājums: cik ilgi tiks stiepta gumija ātri brūkošās Vāgnera zāles restaurēšanas sakarā?
Dzintaros koncertzāles atjaunošanas izdevumus, gods godam, uzņēmās Jūrmalas dome. Varbūt arī Rīgas domei būtu kas darāms šai jautājumā - Vāgnera zāles ēka taču atrodas vien pāris kvartālu attālumā, lai kāds no pilsētas vadības aiziet un pašausminās! Pērn, kad tur iegriezos festivāla „Survival Kit” ietvaros rīkotajā Hardija Lediņa mūzikas koncertā, iekšpusē izskatījās satriecoši bēdīgi. Kultūras ministrijas pārziņā esošais nams stāv tukšs un neizmantots, naudas neesot…
Pērn nodibinātais Rīgas Riharda Vāgnera teātra ēkas renovācijas fonds nolēmis cīnīties, lai atjaunotu 1782. gadā uzcelto Pilsētas teātri ar tā ievērojamo koncertzāli, kura vēl glabā Vāgnera laikmeta atbalsis. Tūrisms taču kļuvis par būtisku valsts kabatas pildīšanas formu, un Vāgnera teātra senatnīgās telpas varētu iekārdināt ne tikai mūzikas pazinējus, bet arī koncertu un kaut vai slēgtu banketu rīkotājus.
