Šai stāstā ir kāda ļoti interesanta nianse, proti, tā kā Džoanna nekad savā mūžā nebija dzirdējusi skanam mūziku, tad viņa lūgusi savam draugam Tremeinam Kroslijam izveidot skaņdarbu sarakstu ar dažām no tām dziesmām, ko viņa palaidusi garām šais 40 gados. Kroslijs šo kolekciju nodeva BBC Radio 6, kur darbojas radio raidījums vai rubrika "Music’s Memory Tapes", kas, cik var spriest no radiostacijas mājaslapas, atspoguļo kāda konkrēta cilvēka mīļākās vai ar kādu īpašu notikumu viņa dzīvē saistītas melodijas.
Kādu rītu Kroslija stāstu un izraudzīto dziesmu fragmentus klausītājiem stādīja priekšā dīdžeje Lorīna Laverna, sekojot līdzi, kāda būs līdz šim nedzirdīgās Džoannas reakciju uz mūziku.
Arī tā ir fiksēta un aplūkojama i-netā, gūstot emocionālas atsauksmes tvītu un e-pastu formā. Taču šoreiz interesantāka šķiet Kroslija dziesmu izvēle, sarakstā iekļaujot pašam Tremeinam tuvas melodijas, kā arī tās, kuru pavadījumā Džoanna Milna dejojusi, šo mūziku nemaz nedzirdot. Saraksts, domājams, bijis garāks, taču BBC Radio 6 tai rītā atskaņoja fragmentus, no kuriem pazīstamākie latviešu klausītājam varētu būt "Electric Light Orchestra" jeb ELO dziesma "Mr. Blue Sky", Keitas Bušas "Running Up That Hill", Treisijas Čepmenas "Fast Car", Kurta Kobeina un "Nirvana" skaņdarbs "All Apologies", "Foo Fighters" kompozīcija "Everlong" un Prinsa dziesma "When Doves Cry". Jāsaka, interesants, daudzveidīgs un oriģināls repertuārs! Dažas kompozīcijas, iespējams, izraudzītas kā kādreizējais Milnas deju pavadījums, jo ir izteikti ritmiskas un, cik zināms, arī kurli cilvēki spēj uztvert ritma vibrācijas ar ķermeni, ja mūzika skan ļoti skaļi.
Šajā kontekstā rodas pārdomas – kāds būtu saraksts, ko jūs vai es varētu piedāvāt no tās mūzikas, ko esam te, Latvijā, klausījušies pēdējo 40 gadu laikā, un par kuru varētu teikt – to jūs esat palaiduši garām! Cik cilvēku, tik gaumju, varētu atbildēt, un tomēr, pamēģināsim: tātad, sākam no 1974.gada, kad populārākās bija Raimonda Paula "Manai dzimtenei" un Andreja Lihtenberga "Deviņvīru spēks". No Paula skaņdarbiem vien mēs varētu izveidot pamatīgu vēsturisko pārskatu, kā faktiski stāvējusi uz vietas latviešu klausītāja muzikālā gaume. Lieliskas atbildes uz jautājumu – kas septiņdesmitajos un astoņdesmitajos bijušas iemīļotākās dziesmas? – var sniegt, piemēram, tolaik populārā raidījuma "Mikrofons" klausītāju aptauja, kur līdz 1983. gadam vienīgie jūtamie Paula konkurenti bija "Menuets" ar Imanta Kalniņa "Dziesma, ar ko tu sācies?" (1979, 2. vieta) un Ulda Stabulnieka "Tik un tā", kas 2. vietā palika 1981. gadā. Kopš Maestro 1982. gadā paziņoja, ka dod vietu jaunajiem šai klausītāju balsojumā, gada populārāko dziesmu godā bijušas Zīveres dziedātās "Lūgums" un "Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas", Līvu himna "Dzimtā valoda", Brāļu Ziemeļu "Uzsniga sniedziņš balts", Remix "Pie laika", Pērkons ar "Mēs pārtiekam viens no otra", Jumpravas "Baltā" un "Peldētājs", kad jau lietā tika liktas balsojuma anketas un visa šī "Mikrofona" aptaujas padarīšana kļuva par komercializētu pasākumu.
Taču, ja es uz ielas satiktam garāmgājējam pavaicātu, kuras ir viņa pēdējo četru desmitgažu mīļākās melodijas, baidos, ka nevienu no šīm viņš nenosauktu, jo – neatcerētos…
Ko līdzīgu šādai aptaujai veicu pērnajos Dziesmusvētkos Latvijas Radio 2 vajadzībām, uzdodot jautājumu: „ Kādas Dziesmusvētkos skanējušas dziesmas jūs varat nosaukt?” Jaunieši zināja divas – "Saule, Pērkons, Daugava" un jau pieminēto Paula "Manai dzimtenei". Vecāka gadagājuma ļaudis vēl piesauca Jāzepa Vītola "Gaismas pili", dažs pieminēja arī "Pūt, vējiņi".
Kā īsti veidojas mūzikas klausītāja atmiņas bagāža? Vai no radiostaciju repertuāra, vai paša fonotēkas, vai koncertu apmeklējuma un draugu ballītēm? Laikam jau no visa pa druskai, taču visilgāk sirdī un atmiņā droši vien paliek tās melodijas, kas saistītas ar īpašu notikumu, piemēram, pirmo garo skūpstu, kāzu valsi, pirmo nelaimīgo mīlestību. Bet, ja tik dziļa saikne ar dzirdētajām dziesmām nerodas, tad kādreizējo simpātiju vietā ātri vien stājas nākamās. Piemēram, vadot klausītāju sūtījumu apsveikumu koncertu "Lielā vēstuļu balle", uzdūros vēstulei, kurā kāda rakstītāja, pēc rokraksta, - gados vecāka kundze, atzinās, ka viņas mīļākais dziedātājs ir Roberts Ošiņš. Pieņemsim, ka viņai šobrīd ir apmēram 70 gadu, tad dāmas mūžā izdziedāties paguvuši Grinbergs, Lapčenoks, Kukuvass, Pētersons, Linga, Kaupers utt. Taču, re, pirms gadiem trim parādās Ošiņš un ar savu patīkamo, Rīgas Doma kora skolā vingrināto balsi un ar vienkāršu šlāgerrepertuāru aizmēž vēstures mēslainē visus līdzšinējos dziedoņus, kam savulaik veltīti visjūsmīgākie epiteti, apraksti un dažiem bijusi pat revolucionāra loma.
Tad kādudien man par milzīgu atvieglojumu citas vēstules rakstītāja savai māsai 88. dzimšanas dienā lūdz atskaņot… grupas "Krasts" dziesmu "Tavas saknes Tavā zemē", ar piezīmi „lai skan Aivara Ižika jaukā balss. Esmu sena un mani nesajūsmina tie „tingen-tangeļi”, kur dziesmas tekstā ir tikai neko neizsakoši vārdu savirknējumi, dažreiz pa visu dziesmu tikai divi vārdi,” raksta Rita Mīlgrāve, kurai ir 79 gadi.
Diez vai kāds jaunākās paaudzes pārstāvis vispār būs ko dzirdējis par šo 80. gadu otrās puses rokgrupu ar tās patriotisko, nopietno repertuāru, bet, lūk, kundzei, kam tolaik bija gandrīz 50 gadu, šī mūzika saglabājusies kā kvalitātes latiņas mēraukla, tātad - ne visiem Latvijā paraugdziesmas etalons ir šlāgeris.
Diemžēl pēdējos gados grupas "Krasts" dziesmas radioviļņos nesameklēt pat ar uguni, un diez vai Latvijā radītas mūzikas kvotu ieviešana palīdzētu šādai augstvērtīgai mūzikai nonākt līdz klausītājam, jo tās netika izdotas ne skaņuplatēs, ne diskos, un glabājas vien "Krasta" dalībnieku un Latvijas Radio arhīvā.
Un, noslēdzot šīs pārdomas – varbūt ir vērts atrast brītiņu un apdomāt, kuras ir manas dzīves svarīgākās dziesmas un kāpēc? Ar kurām es gribētu iepazīstināt līdz šim nedzirdīgu cilvēku, lai viņš sajustu, cik Latvija ir bagāta ar izcilām balsīm un melodijām? Cik mēs esam laimīgi, ka varam tās klausīties!
Raidījumu par grupu "Krasts" klausieties šeit!
