Ja man būtu tāda vara, es noteikti šoreiz uz šo "tautu draudzības festivālu ar muzikālu ievirzi" būtu sūtījusi Olgu, kurai bija ļoti piemērota dziesma un burvīgs priekšnesums. Turklāt – ar nacionālo kolorītu, kas ieteikts Eirovīzijas dziesmu konkursa nolikumā, taču ļoti reti ir tie gadījumi, kad Latvijā šis rosinājums ņemts vērā. Tikmēr gadu no gada par mafiozām apsaukātās Balkānu un slāvu tautu valstis dzied dziesmas savā dzimtajā valodā, no kurām bieži nesaprotam vairāk par dažām frāzēm, toties to dara tik patiesīgi un ar degsmi, ka saturs ir skaidrs un saprotams arī bez vārdnīcas palīdzības. Kā šogad Sergejs Četkovičs no Melnkalnes dziesmā "Moj svijet". Tikām arī "Aarzemnieku" dziesmas "vēstījums" bija nolasāms pat bez teksta, jau ieraugot vien raibo kompāniju, kādu varēja sastapt arī pirms gadiem 30 pie Berlīnes metro "Zoo" stacijas.

Laikam tomēr pagājuši tie laiki, kad ar naivumu un jauneklīgu drosmi Eiropu varētu pārsteigt un sajūsmināt, kā tas savulaik izdevās Renāram Kauperam ar "Prāta vētru". Toreiz viņa dabiskais uztraukums un nervozā kājas šūpošana manāmi aizkustināja klausītājus, turklāt tikai 1999.gadā Eirovīzijas konkurss atteicās no lielā orķestra pavadījumā, pārejot uz fonogrammām un ļaujot arī grupām, ne tikai solistiem kāpt uz skatuves. Tad arī sākās iepriekš nepiedzīvota muzikālā daudzveidība, pie kuras skatītāji gan pierada ne uzreiz.

1998.gadā Eirovīzijas publika piedzīvoja pirmo lielo šoku, un par uzvarētāju tika pasludināta Dana International – pirmais trasvestīts konkursa vēsturē, kuram, kā redzams, ir sekotāji. Tagad, skatoties šīs dziesmas "Diva" ierakstu, priekšnesums šķiet naivs un vecmodīgs, salīdzinājumā ar fantastisko tehnoloģisko iespēju triumfu šī gada konkursā. Taču trasvestīti, izrādās, joprojām ir modē – domājams, Končitas Vurstas uzvara ar dziesmu "Rise like a Phoenix" tikai nostiprinās pārliecību, ka šis ir geju iemīļots pasākums. To jau sen man mēģināja ieskaidrot kāds draugs Vācijā, nekādi nevarēdams saprast, kāpēc Latvijā šim sarīkojumam pievērsta tik milzīga, patiesībā valstiska uzmanība.

Bet "Bārdainā desiņa" patiesībā ir čalis – Tomass Noivirts, kas šo tēlu izdomāja 2011.gadā, laikam jau vīrieša izskatā nespēdams tik labi konkurēt popmūzikas tirgū. Jāsaka, šogad vizuāli spožu numuru netrūka: "vāvere ritenī", akrobāte virvēs, skrituļslidotāja, - bija ko skatīties ar vaļā muti, tāpat acis pamielot kā katru gadu varēja sievišķīgu apaļumu cienītāji. Žanru amplitūda gan neizcēlās ar daudzveidību: liriskas balādes, mazliet kantrī, joku dziesmas, mūsdienu tautas mūzika un vienkārši labs popss.

Uz šī fona ar jūtami nopietnāku pieeju izcēlās Nīderlandes duets "The Common Linnets", paliekot otrajā vietā, kaut pelnīta šķita uzvara. Starp citu, dziesmas fatālā noskaņa un mūziķu koptēls ļoti sasaucās ar beļģu režisora arī pie mums rādīto filmu "Broken Cirkle" – "Pārrautais aplis", traģisku stāstu par blūzmeni un viņa draudzeni.

Katrā ziņā pie televizora pavadītais laiks ne pusfinālos, ne finālos nebija lieki pavadīts, jo sagādāja gan muzikālu, gan vizuālu informāciju un baudījumu. Ja nu vienīgi Latvijas TV izraudzītie komentētāji varēja sev atvēlēto laiku izmantot lietderīgāk, neaizraujoties ar bērnišķīgām asprātībām, bet sniedzot vairāk informācijas par dalībniekiem. Un tās jau nu noteikti netrūka – to saku ar lielu pārliecību, jo 2003.gadā kā Latvijas Radio pārstāve vadīju konkursa translāciju, kad tas notika tepat, Rīgā. Bija ko gatavoties, ja pāris minūšu laikā starp priekšnesumiem nepieciešams īsi iepazīstināt ar dziedātāja biogrāfiju un dziesmas saturu. Valters Frīdenbergs un Kārlis Būmeisters sevi lieki neapgrūtināja ar žurnālista misijas daļu – informēšanu, toties zēniem bija laiks izrunāties ne tikai par hokeju un apmainīties no malas nesaprotamiem jokiem, pieminēt grupu "Sandra" un jau nez kuro gadu apgalvot, ka katrā spāņu dziesmā skan vārds "corason" – šoreiz gan tā laikam nenotika…

Savulaik Kārlis Streips nekad neatļāvās šādu "kafijas tantu" tukšpļāpāšanu, komentēja inteliģenti un dažubrīd, pēc dziesmas noklausīšanās, ļoti aizkustinoši atklāja savas emocijas – tagadējam duetam tādu, ar dažiem izņēmumiem, laikam vispār nav. Tad varbūt labāk doties komentēt hokeju? Turklāt šī vīzdegunība – netulkot dziesmu nosaukumus latviski, it kā šeit angļu valoda jau būtu iecelta valstiskā statusā! 

No otras puses, šāda komentētāju izvēle un kopējais vietējās atlases noskaņojums jau kuro gadu liek saprast, ka vismaz Latvijā pasākums nez kāpēc ir pārvērties par padsmitnieku un jauniešu sacensības un interešu arēnu. Interneta komentāros nācās lasīt, ka Olga, lūk, esot par vecu (!) Eirovīzijai. Tātad rakstītājs vēl nemācēja lasīt, kad 2001.gadā uzvarēja sirmie brāļi Olseni, kuru dziesmiņu "Fly on the Wings of Love" vēl nesen dzirdēju radio, izklausījās patiešām labi. Šai sakarā ieteicams būtu par vienu no būtiskākajiem atlases kritērijiem izraudzīties šādu – lai dziesma, kuru sūtām pārstāvēt valsti, labi izklausītos, pirmkārt, jau "bez bildes" – radio!

Interesanti, kādus secinājumus pēc šī gada Eirovīzijas dziesmu konkursa izdarīs Latvijas Televīzija, kurai ir tiesības atteikties no līdzdalības šajā iespaidīgajā un dārgajā sacensībā. Noteikti neviens no skatītājiem šogad neskuma, ka Eirovīzijas dziesmu konkursā, lielākoties materiālu apstākļu dēļ, nepiedalījās Bulgārija, Kipra, Serbija, Bosnija-Hercegovina, Čehija, Turcija un Portugāle. Starp citu, tieši Portugāles atteikšanās no līdzdalības Eirovīzijā savulaik sniedza ceļazīmi Marijai Naumovai uz Tallinu, kur viņa 2002.gadā uzvarēja ar dziesmu "I Wanna". No vīrieša šajā priekšnesumā viņa kļuva par košu dāmu – nu, gluži tāds pats scenārijs kā Končitas Vurstas biogrāfijā…