Runa pirmkārt ir par jaunuzceltajām lieliskajām koncertzālēm Rēzeknē un Cēsīs, kam nākamgad pievienosies arī Liepāja, taču Liepiņš nesteidza nospraust konkrētus termiņus, kuros šis apjomīgais projekts varētu īstenoties, jo, kā parasti, pirmais jautājums saistīts ar naudu, un šis skaitlis nebūs rakstāms ar pieciem cipariem.
Pēc šī intriģējošā paziņojums komponists piebilda, ka runa noteikti nav par visu izrāžu translēšanu, jo tad jau neviens vairs neietu uz operu, un jautājums - kāpēc vispār kaut kur iet, ja gandrīz viss pasaulē notiekošais labu labajā kvalitātē jau noklausāms un noskatāms "You Tube", patiesi ir intriģējošs!
Pakavējoties pie LNO pirmizrādēm, līdz šim jau bija izveidojusies jauka tradīcija operu pirmizrādes translēt Latvijas Radio 3 programmā "Klasika", papildinot norisi gan ar sarunām pirms pirmizrādes, gan intervijām starpbrīžos, tādējādi maksimāli padziļināti klausītājam izskaidrojot un apgaismojot visu notiekošo, sākot ar komponista un beidzot ar režisora ieceri.
Protams, pa radio bildi neraida, līdz ar to tika ļauta vaļa fantāzijai pašam iztēloties, kā tad iestudējums izskatās "dzīvē", tādējādi rosinot pēc laba muzikālā iespaida doties arī lūkot - kā tas viss sasaistās kopā ar skatuvisko darbību, scenogrāfiju, kostīmiem un tēlojumu. Taču, ja nu uz lielā ekrāna un lieliskā skaņas kvalitātē būs skatāms un klausāms operuzvedums, tad grūti iztēloties, ka cilvēks pēc šāda notikuma drīzumā trauksies uz Rīgu, lai baudītu arī oriģinālu.
Bet, pilnīgi iespējams, man nav taisnība. Varbūt, pārliecinājies, ka izrāde izdevusies, provinces mūzikas mīļotājs kāros uzvilkt goda kārtu un līdz ar sabiedrības inteliģences pārstāvjiem, ārzemju tūristiem un citiem viesiem iejauksies raibajā publikā, kuras līdz šim nav trūcis Baltā nama izrādēs. Varbūt kādu spārnos doma - uzņemt iespaidīgu selfiju uz diriģenta vai dziedoņu fona (kā citādi izskaidrot parādību, ka daži joprojām nemēdz izslēgt mobilos un viedtālruņus teātra apmeklējuma laikā?). Un vēlme - redzēt vai nu sevi, iemūžinātu svarīgā brīdī, vai aplūkot citu zvaigžņu mirkļus ir kļuvusi tik izplatīta, ka nesen divi neveiksmīgi poļu tūristi pat nokrituši no klins bērnu acu priekšā, mēģinot uzņemt savu pašbildi.
Šīs sērgas arvien pieaugošās izplatības kontekstā vien jāpabrīnās, kā tik "mazizteiksmīgs" medijs kā radio spēj izdzīvot laikā, kad vairums cilvēces ir noskaņota redzēt, turklāt ieraudzīt un apskatīt pēc iespējas vairāk un ātrāk. Varbūt atbilde slēpjas apstāklī, ka radio nodarbina tikai audiouztveri, ļaujot klausīšanās laikā, piemēram, vadīt automašīnu vai aizpildīt grāmatvedības atskaites, kas nebūtu iespējams, lūrot ekrānā.
Būtu interesanti iztēloties, kā varētu attīstīties radio nākotne, piedāvājot arvien vairāk bilžu klausītājiem, kas spētu nodoties ētera viļņiem gan audiāli, gan vizuāli. Piemēram, varētu tiešraidē sekot līdzi dīdžeja darbam, vērot viņa sejas izteiksmi, deguna urbināšanu vai laika aizpildīšanu starp dziesmu pieteikumiem, kas varētu sevī ietvert arī ēšanu, dzeršanu, pļāpāšanu pa telefonu utt. Diezgan garlaicīgi, vai ne? Turklāt četru stundu garumā nebūtu ne tērpa, ne sasukas nomaiņas, ja nu vien kāds viesis ienāk uz ziņu lasījumu vai ziņkārīgs kolēģis iegriežas sasveicināties. Cita lieta, ja šis ir diskusiju raidījums vai intervija ar "sabiedrības viedokļa līderi", vai dzeltenajā presē apdziedātu slavenību - tad, protams, ir it interesanti pablenzt, kas šim mugurā un vai grims ir tikpat teicami uzlikts, kā parasti uz žurnāla vāka, bet arī - cik ilgi? Un ko iesākt ar raidlugām, vakara pasaciņu un citiem ierakstītiem raidījumiem, kad studijā nenotiek nekas?
Varbūt radio nemaz nevajadzētu censties kļūt par statisku televīziju, kaut gan, no otras puses, vairāki bezmaksas apraidē piedāvātie televīzija kanāli savukārt izskatās precīzi kā iepriekš aprakstītie radio vizualizācijas varianti. Nu, cik ilgi gan var skatīties uz cilvēkiem, kas sēž, runā, plātās ar rokām un pat nekrīt cits citam matos?! Varbūt, ka saistībā ar gaidāmajām priekšvēlēšanu politiskajām batālijām varēsim vērot ko interesantāku, bet citādi - uz Rīgas ielām nule aizvadītajos pilsētas svētkos redzamās naturālās sadzīves ainas bija nesalīdzināmi spraigākas un dinamiskākas par šī gada sākumā ieviestajiem "bezmaksas" televīzijas kanāliem.
Patiesībā pieaugošā patērētāju nepieciešamība pēc vizuālo iespaidu gūzmas ir ļoti biedējoša: tāpēc arī bērni nelasa grāmatas, ka televīzija un video, nemaz nerunājot par datorspēlēm, pieradinājuši viņus pie zibenīgi ātras kadru maiņas, un lasīšana viņus vienkārši garlaiko jau uztveres līmenī. Tā vienkārši ir par lēnu - daudz patīkamāka un aizraujošāka ir nemitīga attēlu un iespaidu zibināšana, kā tas notiek reklāmās, kas tik veiksmīgi iedarbojas uz mūsu smadzenēm.
Ja tevis nav bildē, tad tevis nav vispār - pačukst zemapziņa, kurai neinteresē, kā skan tava balss vai smaržo āda, bet gan - kāds tu izskaties! Rāpjamies uz klints taisīt selfiju! Vai arī - ar ko kopā un kur tu izskaties šādi?!
Interesanti, cik bērnu klausās Latvijas Radio svētdienas rītos sev adresēto raidlugu? Man gan liekas, ka vairums klausītāju šajā laikā ir pieaugušie, kuriem vēl nav zudušas iemaņas, dzirdot stāstu, arī iztēloties, kā notiekošais varētu izskatīties…
