Ulveuss atklāti atzina, ka ir ļoti pārsteigts un iepriecināts par „ABBA” nedziestošo popularitāti pēc ansambļa izjukšanas tālajā 1983. gadā. To saglabāt palīdz ne tikai viņu dziesmu ieraksti, bet arī šovs un kinofilma „Mamma Mia”, turklāt nesen klajā laists arī fotoizdevums „ABBA: Oficiālais foto albums” un, protams, zviedru kvarteta apbrīnotājiem ir iespēja doties uz pērn Stokholmā atklāto „ABBA” muzeju.
Svētku runām sekoja diskotēka ar „ABBA” dziesmām un cienāšanās pie uzkodu galda, kurā dominēja ansambļa faniem ierastās uzkodas – hotdogi un alus, bija arīdzan sagādāti dziedātāju atveidi no kartona, ar kuriem varēja fotografēties. Noslēgumā grupa ar nosaukumu „The ABBA Choir” nodziedāja dažus lieliskā četrinieka lielākos grāvējus, tostarp, protams, „Waterloo”.
Uz šāda fona koncerts Siguldas kultūras namā, kurā 12. aprīlī savu 50. jubileju atzīmēja leģendārais latviešu karavīru ansamblis „Zvaigznīte”, protams, šķiet ļoti pieticīgs. Un, pirmkārt, tovakar savu 60. pastāvēšanas gadadienu svinēja bigbends „Sigulda”. Tā kā bigbenda dalībnieks Māris Namnieks ir „Zvaigznītes” vecbiedrs un joprojām muzicē, tad radās ideja – abas jubilejas nosvinēt reizē. Un koncerta publika tika pie unikālas iespējas dzirdēt karavīru ansambļa pirmā sastāva dalībnieku kopīgajā priekšnesumā ar dziedātāju Ojāru Grinbergu priekšgalā. Neparasti bija vērot, kā kontrabasu rausta meistarīgais klavierskaņotājs Valdis Eglītis un saksofonu spēlē mūsu izcilais kordirģents Jānis Zirnis, – šī mūziķa lieliskais frāzējums un plašā elpa džeza standartos bija liels pārsteigums.
Pēc Zirņa spožajiem panākumiem diriģenta amatā mazliet piemirsts ir fakts, ka vairāk nekā 10 gadu viņš bija Latvijas TV un Radio Estrādes un vieglās mūzikas orķestra saksofonists, pirms tam „izspēlējies” ducī ballīšu grupiņu un arī paša sirdij tik tuvajā „Zvaigznītē”. Tovakar izskanēja ne tikai brašo vīru džeza meistarības paraugdemonstrējumi un dažas populāras dziesmas Grinberga priekšnesumā, bet arī ansambļa pirmā bundzinieka Dmitrija Bites apkopotie atmiņu stāstījumi par formās tērpto mūziķu neparastu piedzīvojumu pilnajām gaitām, Bitem pašam droši vadot skaņdarbu pulsāciju pie bungu komplekta.
Liktenīgais mūziķu iesaukums, kas nodrošināja „Zvaigznītes” pirmā sastāva izveidošanu, notika 1963. gada 1. decembrī – ansamblis kļuva par patvērumu un labu skolu vairāk nekā simtam ne tikai vieglā žanra mūziķu, kam citādi draudēja iespēja nokļūt pie „baltajiem lāčiem” vai uz kādas zemūdenes. Un, ja sasauktu kopā visus karavīru ansambļa dalībniekus, iznāktu fantastisks orķestris, turklāt „Zvaigznītē” līdzdarbojās arī aktieri, režisori, mākslinieki.
Par spīti kvantitatīvajiem un kvalitatīvajiem – uzvaras "Liepājas dzintarā", balva Tallinas džeza festivālā utt. – sasniegumiem, „Zvaigznītes” jubileja nekļuva par mūzikas dzīvē plaši pamanītu notikumu, ja neskaita sarīkojumu Rakstniecības un mūzikas muzejā, zvaigznes iekalšanu Liepājas mūziķu Slavas alejā un minēto koncertu Siguldā, arī šo pārdomu autores sagatavotu raidījumu LR1 ciklā „Dzīves ritmi mūzikā”. Jājautā – kāpēc? Kaut gan līdzīgs jautājums būtu attiecināms arī uz pārējiem pagātnē izcili slavenajiem dziedoņiem, komponistiem un diriģentiem, kas klusi aiziet mūžībā, atstādami aiz sevis nozīmīgu un ievērojamu, prātam grūti aptveramu padarīto darbu sarakstu. Te es domāju gan izcilo diriģentu un vijolnieku Alni Zaķi, gan trompetistu un aranžētāju Gunāru Rozenbergu, kurus valsts nepagodināja ar pienācīgu izvadīšanas ceremoniju, kāda pienāktos saskaņā ar viņu nopelniem.
Visu aizmirsta Dobeles sociālajā mājā savas dzīves pēdējos gados trūkumā aizvadīja aizpērn mūžībā aizgājusī mūsu pirmā estrādes dziedātāja Valentīna Butāne, kam 9. maijā atzīmējama 85. jubileja. Un līdz šim nav izdevies savākt līdzekļus viņas ierakstu albuma izdošanai, jo – kas gan tādu vairs atceras?! Bet tāpēc jau neatceras, ka nav par Butāni neko dzirdējuši, un daudzi tagadējie jaunieši nezina pat Vijas Artmanes vai Edgara Liepiņa vārdus, nemaz nerunājot par viņu devumu Latvijas kultūrā.
Tas tomēr ir pārsteidzoši, cik ātri šai tehnokrātijas un gadžetu laikmetā aizmirstas izcilas personības, viņu balsis, dzīvesgudrība, raidlugas kā mākslas darbi, dziesmas kā pasakainas gleznas, dzeja kā svētbilde.
Piemēram, tepat netālu, Polijā, televīzijā ļoti bieži tiek rīkoti tikšanās vakari ar kultūras senioriem – estrādes māksliniekiem, rakstniekiem, dzejniekiem, atceroties un pārspriežot senas norises, būtiskus daiļdarbus, jubilejas. Tad ne tikai kultūras darbiniekiem ir patīkamā sajūta, ka viņu devums ir paliekoša vērtība, bet tiek nostiprināta arī tautas kopīgā kultūrvēsturiskā atmiņa. Jā, arī Latvijas Televīzija gadumijā saņēmās uz pagātnes vieglā žanra mūzikas pārskatu, bet kāpēc tāds iespējams tikai reizi nez cik tur gados?
Var jau būt, ka maldos, bet man šķiet, ka atmiņu vakaram ar „Zvaigznītes” mūziķiem skatītāju un klausītāju netrūktu, iespējams, reitingi nebūtu sliktāki par Eirovīzijas dziesmu konkursa nacionālo atlasi…
Bet pagaidām 4. maijā plkst. 21.15 LTV1 piedāvā noskatīties režisora Rolanda Kalniņa 1967. gadā tapušo muzikālo spēlfilmu „Elpojiet dziļi”, kurā līdzās izcilajiem aktieriem – Dinai Kuplei, Uldim Pūcītim, Līgai Liepiņai un citiem varēsiet ieraudzīt un izdzirdēt arī latviešu karavīru ansambļa „Zvaigznīte” mūziķus Uldi Stabulnieku, Gunāru Rozenbergu, brāļus Vilsonus. Šī ansambļa, filmā nosaukta par „Optimistiem”, galvenais solists ne tikai šajā kinolentē, bet arī „Liepājas dzintarā ’67” bija tam laikam ļoti moderns dziedonis Pauls Butkevičs, kas tagad uz dzīvi apmeties Jaunjelgavas pusē. Ticiet man, arī viņam būtu ļoti daudz ko stāstīt par Imanta Kalniņa dziesmām un tiem laikiem ne tikai latviešu popmūzikā, bet arī teātrī un dzīvē…
