Tikpat siltas kā dziesmas ir dziedātājas laikabiedru cilvēciskās atmiņas, kas atspoguļotas filmā "Isamirdzi zvaigznem leidza". Filmas virsrakstam izmantots tā arī neieskaņotas dziesmas nosaukums. Tā izskanēja kādā no Aijas rīkotajiem pasākumiem Ozolmuižas tautas namā, par kura vadītāju šī temperamentīgā latgaliete strādāja savas traģiski īsās dzīves pēdējā posmā.
Aijai veltītās filmas scenārija autore ir dzejniece Ineta Atpile-Jugane, kuras draudzība ar šo savdabīgo mūziķi sākās 1999.gadā. Kameras priekšā intervēta dziedātājas māte, jaunākie dēli, bērnības draudzenes, kolēģi un līdzgaitnieki, taču no šo stāstu virknējuma spilgts portrets izveidosies vien tiem skatītājiem, kuri jau iepriekš pazīstami ar Aijas dziesmām un kam mīļš to vēstījums. Izdoti veseli deviņi albumi, un to skaņdarbi bijuši ļoti daudzveidīgi ar vienu kopīgo, vienojošo līniju - tie ir stāsti par sievietes dzīvi un mīlu, nu gluži kā Robertam Šūmanim, kurš apdziedāja dzejnieka dzīvi un mīlu 19.gadsimtā.
Aija Rimša savā pasaules uztverē bija īsta romantiķe, vienlaikus maksimāliste, kura nespēja dzīvot un just uz pusslodzi.
Ar visu savu būtību nodevusies mūziķes profesijai, viņa riskēja savus mazos dēlēnus vienus atstāt mājās, kad bija paredzēta uzstāšanās, jo tā bija būtisks iztikas avots. Lai puikas neaiztiktu iekurto krāsni un nespēlētos ar uguni, Aija abu pirkstiem pielika degošu sērkociņu.
Viņas pašas sirdī un galvā liesmoja mūzikas dedzinošais spēks. Uzaugusi muzikālā ģimenē, meitene atteicās mācīties mūzikas skolā. Gribēja visu panākt pašas spēkiem, arī skaņu ābece apgūta pēc dzirdes un intuīcijas. Kad pieaugusi Aija devās apgūt mūzikas teoriju, šī mūzikas "pareizrakstība" tikai traucēja dziesmu radīšanā. Melodijas un skaistie vārdi dzima iekšienē, it kā kāda augstāka spēka radīti, stāstot par brīžam šajā trauksmainajā laikmetā jau piemirstām jūtām.
"Mēs esam kā divas dzelzceļa sliedes, kas satikties nedrīkst un izšķirties nevar…" Aijas radītie dziesmu tēli nebija banāli. Izjūtu aprakstā tika piesaukti gadalaiki, visiem pazīstami simboli, bet tik radošā salikumā, ka pat "dzelteno rožu pavasaris" likās īsts mākslas darbs, glezna, kas precīzi atspoguļo ikvienas sievietes reizēm dziļi noslēptās ilgas pēc tīras, skaistas mīlestības. Dziedātāja pati tādu piedzīvojusi vairākkārt, taču ikreiz vīlusies, kas deva iedvesmu arvien jauniem sacerējumiem.
Taču pirmais zaudējums tomēr parasti ir visspilgtākais - 1995.gadā izdotā kasete "Tev un vientulībai" ar tobrīd vēl samērā primitīviem skaņdarbu aranžējumiem ir un paliek Latgales "rūžeņas" skaļākais dvēseles kliedziens. "Kāpēc tu aizgāji, man nesakot ne vārda, rudens vējiem aukstiem līdzi dodoties," sūra kā rudens sala nokosta mārtiņroze ir Aijas pēdējā dziesma "Kaut reizi parādies", kas veltīta traģiski bojā gājušajam dēlam Aigaram. Tas bija pēdējais piliens mūziķes kausā - pārdzīvojusi divas galvas smadzeņu audzēja operācijas, Aija aizgāja mūžībā.
"Kā lai noliek visu savās vietās? Sirmās māmuļas pie lielajiem bērniem, mazus bērnus pie savām mātēm, bet pasauli pie klasiskajām saprašanām par vārdu "cilvēks"…" - tā Aija rakstīja man vēstulē savā skaistajā rokrakstā, juzdama daudz dziļāk un jūtīgāk par dažu labu dzejnieka vārda nesēju. Viņa bija īsta latviešu literārās valodas patriote, atteicās savas dziesmas dziedāt latgaliski.
Vienlaikus dziesmu vārdu tēlainība nekad nav pliekana un banāla, dziesmās netrūkst arī humoristisku tēlu un tikpat dzīvespriecīgu noskaņu, kāda bija Aija pati. Apbrīnojami vitāla, sirsnīga, atklāta, reizē naiva un rūdīta - īsts brīnums šai steigas un cinisma laikmetā.
Kaut gan jaunradītā filma pusotras stundas garumā izstaigā Aijas Rimšas dzīves takas, tomēr tās rāmajā plūdumā pietrūkst spēcīgu akcentu, kas arī nezinātājam paskaidrotu, kāpēc arī pēc desmit gadiem mūziķes daiļrade ir analīzes un atzinības vērta.
Šīs mākslinieces nozīmība, pirmkārt, slēpjas faktā, ka viņa ir viena no retajām sievietēm - dziesminiecēm Latvijā, kas vienā personā savieno autoru un izpildītāju. Mūsu šarmanto muzikālo dāmu plejādē viņai līdzinieci neatrast - jau nu vien Ieva Akuratere sacerējusi dažas patstāvīgas dziesmas. Otrkārt, Aija bija pirmā, kura Latgales vārdu pašmāju populārajā mūzikā pacēla līdz tam nebijušos augstumos. Savas dzimtās puses kopš mazotnes iemīlētās tautasdziesmas dziedātāja ieskaņoja arī divos albumos - "Kāzas Latgalē" un "Večerinka Latgalē", un ar šīm programmām viņa bija ļoti gaidīta viešņa arī Alūksnē, Cēsīs, pat Ventspilī, ne tikai dzimtajā novadā.
Jaunradītajai dokumentālajai filmai plānoti vēl vairāki seansi, vispirms jau Latgales pusē, tad arī citviet, ja vien būs attiecīga interese. Iespējams, būtu vērts dažas atmiņu epizodes saīsināt, un, protams, nepieciešami titri, lai latgaliešu valodas nezinātājiem saprotams ik vārds. Vienlaikus Rēzeknē, Latgales kultūrvēstures muzejā skatāma Aijai veltīta izstāde "Piederēt savai nolemtībai", un viņas zīmīgā, uzlādējošā balss vai ik katru dienu klausāma Latvijas Radio 2.
