Apzinos, ka neesmu objektīva, lai reflektētu par šo tematu, jo pati tuvojos pusmūžam, un Latvijā pierasts, ka televīzijas žurnālistu karjera beidzas tieši „labākajos gados”, kad sasniegts briedums, bet diemžēl - līdz ar to arī daži sirmi mati… Protams, ar atsevišķiem izņēmumiem. Tomēr nolēmu uzrakstīt savas pārdomas par sirsnīgo pasākumu otrdienas vakarā Agijas Sūnas galerijā, kur bija sanākuši bijušie panorāmieši.
Ļoti steidzos, un kā cienastu paķēru no ledusskapja pašas skābētos gurķus un mammas jāņogu sulu. Taču bažas par knapo pensionāru groziņu vakaru bija nepamatotas, jo galds lūza no pīrāgiem, kūkām, kā arī vīna un konjaka. Panorāmieši - veterāni bija saposušies – kungi ar tauriņiem, bet kundzes ar ruļļu atstātām pēdām matos un mirdzumu acīs. Visi jaunie vēlējās nofotografēties ar, nebaidos teikt šos vārdus, „Panorāmas” leģendu - bijušo lauku korespondentu Jāni Dimantu. Arī es stāvēju rindā un atcerējos gan viņa spilgtās reportāžas, (piemēram, par Saeimas lēmumu, ka laukos katrā ciemā ir jābūt šķūnim, kur prostitūtām sniegt savus pakalpojumus), gan arī savu smīkņāšanu dažkārt par Dimanta īpašo stilu, strādājot kopā „Panorāmā”. To visu es atcerējos un vienlaikus domāju, vai kādai līdzšinējai „Panorāmas” zvaigznei būs tikpat gara rinda uz fotografēšanos pēc desmit vai divdesmit gadiem?
Var jau, līdzīgi kā „Vienotība” par Rīgas Domes kandidātu sarakstu, mēģināt iegalvot, ka galvenais nav personības, bet komandas darbs, taču televīzija pieprasa personības. Tā ir nežēlīga. Televīzijai vairāk nekā citiem medijiem īpašās specifikas dēļ ir jāīsteno funkcija iedvesmot cilvēkus, līdztekus informēšanai un izglītošanai. Tieši, pateicoties tādām „Panorāmas” leģendām kā Jānis Dimants, Mirdza Tupiņa, Velta Puriņa un citiem, šo ziņu raidījumu daudzi cilvēki skatās joprojām. 55 gadi ir ievērojams vecums, bet tā arī ir liela vērtība, ko vajadzētu izmantot. Tās ir tradīcijas un vēsturiskā atmiņa, ko nevar pagaidām izkonkurēt ne LNT, ne TV3.
Es tiešām nezinu, kāpēc šoreiz „Panorāmas” veterāni dzimšanas dienu svinēja tikai savā pulkā, domāju, ka viņi ļoti gribēja būt kopā ar visiem. Šodienas „Panorāma” ļoti vēlas sevi demonstrēt kā modernu ziņu raidījumu ar profesionālu komandu, kas skatās nākotnē, nevis pagātnē. Un es esmu pārliecināta, ka „Panorāmā” strādā ļoti profesionāli cilvēki, kas spēj arī iedvesmot. Atzīšos, arī mani ballītē daži sirmi kungi kaitināja ar savu garo runāšanu un atmiņām, no kurām es neko nesapratu, taču agrāk vai vēlāk novecosim mēs visi, arī šodienas „Panorāma”...
„Panorāmas” auditorija nebūs jaunāka, ja nekļūs jaunāks tās saturs! Piecdesmit piecus gadus vecs vīrietis neizskatās jaunāks, ja pārķemmē savam plikajam paurim pāri dažas matu šķipsnas, bet gan tad, kad spēj droši skatīties pagātnē un arī nākotnē. Es ticu, ka „Panorāma” kļūs vēl labāka un interesantāka, kad, izkāps no pašapmierinātības slazdiem, kā arī ierakumiem, kuros iebarikādējusies, lai izvairītos no apkārtējo kritikas. Tur esam vainīgi mēs visi, arī es bieži nenoturos un emociju virpulī uzrakstu kādu kritisku piezīmi tviterī, kuru varētu paturēt arī pie sevis. Taču nav svarīgi, vai „Panorāma” patīk vai nepatīk man, tāpat kā nav svarīgi, ko par to domā tās veidotāji, galvenais, ko par to domā skatītājs!
No sirds novēlu bijušajiem kolēģiem palikt uzticīgiem tradīcijām, kļūt atvērtākiem un - vairāk spilgtu personību!
