Dace Slavinska: Latgales tingeltangelis ar virszemes televīziju

Vai Latvijas mediju vidē ir izveidojusies digitālā plaisa un ir pieļauta informatīvās nevienlīdzības situācijas veidošanās, kad Latgales pierobežas iedzīvotāji ir kļuvuši par informatīvo minoritāti? Tas bija viens no maģistra darba “Bezmaksas virszemes TV apraides nodrošināšana Latgales pierobežā: mediju politikas tiesiskais regulējums, konsekvence un ilgtspēja” pētījuma jautājumiem.

Par autori

Dace Slavinska, RSU maģistra studiju programmas “Komunikācija un mediju studijas” 2017.gada absolvente un LTV režisore 

Jo vairāk iedziļinos, jo grūtāk saprast – kāda žanra izpausmēs ieskaitāmas atbildīgo mediju politikas pārstāvju rosība ap Latgales informatīvās telpas stiprināšanas jautājumu – vai tas ir bezgalīgi patriotisks tūdaliņ-tagadiņš (jo viss taču tūdaliņ un tagadiņ būs), vai politiskai dzīvībai bīstama žonglēšana ar karsto Latgales kartupeli jeb tomēr iluzionistu paraugdemonstrējumi ta ka ir-ta ka nav garā? Žēl tikai, ka šis politiskais tingeltangelis līdz pašai mērķauditorijai tā īsti nekad arī neaizbrauc.

Tuvojoties valsts simtgades svinībām aizmirstības putekļi tiek notrausti no patiesi būtiskām latviskas valsts vērtībām, piemēram, no arhīvu krēslas saules gaismā tiek izceltas vēsturiskā Latgales kongresa idejas un lēmumi, kuriem bija nenovērtējama loma Latvijas valsts apvienošanā. Tai pat laikā ir

grūti iztēloties vēl kādu citu būtisku Latvijas valstiskuma elementu, kurš tiktu cildināts kā trešā zvaigzne Mātes-Latvijas rokās, un vienlaikus atbilstu trešā tēva dēla jebšu muļķīša statusam.

Jau vēsturiski Latgale ir ne tikai ģeogrāfiski, bet arī ekonomiski, sociāli un psiholoģiski attālināts Latvijas reģions. Arī mediju politikas dokumenti skaidri definē nepieciešamību nodrošināt informācijas telpu latviešu valodā un nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu apraidi visā Latvijas teritorijā, it īpaši austrumu pierobežā. Atbildīgās izpildinstitūcijas – LVRTC pārstāvji ar lielu pārliecību apgalvo, ka ar bezmaksas virszemes apraidi valstī viss ir kārtībā. Teorētiski ir kārtībā, un visa vaina viņuprāt slēpjas piedāvātajā un pierobežas iedzīvotājam neinteresējošajā sabiedrisko mediju saturā. Sabiedriskā televīzija šādus sev adresētus pārmetumus noraida.

Tiesa, pēdējo gadu izmaiņas Eiropas ģeopolitiskajā situācijā likušas uz Latgales informatīvās telpas sakārtotību palūkoties no nacionālās drošības aspekta.

Vai NEPLP un atbildīgās Saeimas komisijas īstenotā mediju politika ir bijusi tik ļoti tuvredzīga un nesaredzēja draudošās briesmas - Krievijas un Baltkrievijas pierobežā dzīvojošo pārjurģošanos uz kaimiņvalstu informatīvo telpu?

Vai nacionālās informatīvās telpas auditorijas daļas zaudēšanas rezultātā tiek zaudēta arī daļa nācijas identitātes? Tie ir jautājumi, kas akūti prasa atbildi, tomēr, iedziļinoties situācijā, tā vien šķiet, ka daļai atbildīgo amatpersonu tie nebūt nav prioritāro problēmjautājumu saraksta augšgalā, jo tēma ir neērta un politiski iegūstamie bonusa punkti mazvērtīgi. Tikmēr joprojām tiek saņemtas sūdzības no Latgales pierobežas reģiona iedzīvotājiem un vietējām pašvaldībām par bezmaksas virszemes TV apraides un informācijas pieejamības nenodrošināšanu.

Manis pētītais jautājums par virszemes bezmaksas TV pieejamību Krāslavas novada Kaplavas pagastā iegūst pavisam negaidītu pavērsienu, jo uz Latgales pierobežu es devos ar publiskajā telpā iegūto pārliecību par minētā pakalpojuma nepieejamību šajā reģionā. Aptaujā atklājas, ka vairākums respondentu īsti pat nezina, ir vai nav viņiem pieejams šis pakalpojums. Virszemes bezmaksas TV lieto 31% aptaujāto kaplaviešu, un salīdzinoši augstam procentam – 34% aptaujāto ir sūdzības par ļoti vāju vai vispār neuztveramu virszemes TV signālu. 12% atzīst, ka viņiem vispār nav nekādas informācijas par virszemes bezmaksas TV piedāvājumu. Līdz ar to

apstiprinās pieņēmums, ka virszemes bezmaksas TV ieviešanas informatīvā kampaņa bija ļoti formāla un uz rezultātu nevērsta.

Tāpat apstiprinās apgalvojums par digitalizācijas ieviešanas koncepcijas autoru pieļauto veselas sabiedrības grupas – maznodrošināto iedzīvotāju diskrimināciju, kā rezultātā viņiem ir liegta iespēja izmantot valsts sniegto pakalpojumu. 13% no respondentiem kā iemeslu šī piedāvājuma neizmantošanai min tieši finansiālo aspektu. Līdz ar to jāsecina, ka

valsts veidotā mediju politika ir pieļāvusi veselas iedzīvotāju grupas nonākšanu informatīvās nevienlīdzības situācijā.

Vaicājot par gaidām no sabiedriskās televīzijas dominēja ideja par nopietnākiem ziņu izlaidumiem krievu valodā, bet latviski jau respondenti labprāt sagaidītu lielāku sporta pārraižu apjomu un bērnu programmas. Taču pāri visam prevalē ziņas, kas aug pašu pagalmā jeb ziņas no Latgales. Pat respondenti, kas praktiski nesaprata latviešu valodu, bija cītīgi skatījušies LTV1 šovu “Īstās latvju saimnieces”, jo tajā piedalījās uzņēmēja no Kaplavas. Tieši to arī

aptaujātie akcentēja kā lielākās gaidas no sabiedriskā medija – uzmanības pievēršanu Latgales reģionam, tā cilvēkiem un ikdienas norisēm, nevis tikai negatīvām ziņām no valsts nomales.

Var jau vīzdegunīgi smīkņāt par latgaliešiem, kas spītīgi dzīvo pašā Baltkrievijas pierobežā – bez normāliem sakariem, bez izbraucamiem ceļiem, bez "Panorāmas" un Latvijas Radio-2, tomēr nedomāju, ka tik maza nācija varētu atļauties bezrūpīgu nevērību un snobismu attiecībā kaut pret vienu savu cilvēku. Cilvēku, kuri 100% man apliecināja savu piederību mūsu valstij, kas par viņiem atceras epizodiski un lielākoties deklaratīvi. Cilvēku, balstiesīgo, no kuriem 90 % (!) aizgāja uz pēdējām Saeimas vēlēšanām. Un viņi jau sen vairs neprasa neko pārmērīgu – runas un klaigas par reģiona separātismu lai paliek smalku vīru kongresu tribīnēm.

Citējot maģistra pētījumam intervēto jaunās NEPLP locekli Guntu Līdaku, – “Mēs esam pakāsuši Latgali. Tur pierobežā ir jābūt asfaltētam ceļam uz Rīgu, nevis uz Maskavu. Arī domās un prātos”.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti