Tāpēc šoreiz Latvijas Radio 1 raidījumā „Ģimenes studija”, gaidot Lieldienas, gribējām lauzt tradicionālo priekšstatu un ļaut uz ģimeni palūkoties arī ārpus ierastā rāmja. Mazliet mainīt sabiedrības attieksmi, stereotipus un pavērt durvis arī uz citiem stāstiem. To, protams, „Ģimenes studijā” cenšamies darīt arī ikdienā - skaidrot, meklēt atbildes, uzklausīt un iedrošināt.
Lai gan stāsti, kas nojauc tradicionālās ģimenes robežas un priekšstatus, protams, var būt ļoti dažādi, šoreiz īpaši izcēlām četrus no tiem.
Tos, kuru tematikai raidījumā kādu laiku neesam pievērsušies: SOS ģimene, viena vecāka ģimene, ģimene, kurā augs bērniņš ar nedziedināmu slimību, un ģimene, kura mitinās krīzes centrā.
Vispirms devāmies uz Īslīci, uz SOS ciematu, kur lieliskā SOS mamma Anita Ozola jeb kā bērni viņu dēvē - Anitiņa - vairākkārt sarunā uzsver, ka "pie mums viss notiek kā īstā ģimenē". Arī te ir savas rūpes, bērnu sajūtas, stāsti, grūtie brīži un tāpat prieka mirkļi. Par spīti tam, ka bērniem aiz muguras katram savs stāsts. Lai gan Latvijas SOS Bērnu ciematu asociācija šogad svin savu 20.dzimšanas dienu, ne vienmēr esam ieraduši par bērniem SOS ciematos domāt kā par ģimeni un ne visi zina, kā rit ikdiena, piemēram, vienā no Īslīces ciemata mājiņām „Kļaviņas”.
Vēl viens stāsts ir par viena vecāka ģimeni, ko bieži mēdz dēvēt arī par vientuļajām ģimenēm. Man pašai šis formulējums ne visai tīk, jo neviens jau nav teicis, ka ģimene ir vientuļa. Tiesa, būtu jārunā par daudzām citām lietām, kuras ir jāmaina gan sabiedrības domāšanā, gan arī attieksmē.
Te īpaši būtu jāuzsver sociālās pedagoģes, ģimenes attīstības un kultūras centra "Alise" vadītājas Vinetas Preisas ieguldītais darbs, pievēršoties šim jautājumam un neatsakoties arī mūsu studijā par to runāt atkal un atkal.
Vēl pirms dažiem gadiem producēt raidījumu par vientuļajām ģimenēm bija īsts izaicinājums kaut vai tā iemesla dēļ, ka sabiedrībā par to vairījās runāt. Ja dažādi speciālisti bija gatavi to darīt, tad pašas ģimenes ne. Šīs nedēļas stāsts par viena vecāka ģimenēm arī ir mēģinājums lauzt priekšstatu, ka tās ir bēdu sagrauztas ģimenes, neveiksminieki, kuriem izjukusi laulība un norakstītas dzīves.
Lai gan rozēm nav kaisīts arī kādas māmiņas stāsts ģimenes krīzes centrā „Mīlgrāvis”, viņa piekrita uzticēt savu stāstu „Ģimenes studijai”.
Šobrīd, audzinot savu mēnesi veco bērniņu un mitinoties krīzes centrā, viņai vajadzību ir vairāk, nekā iespēju tās realizēt, tāpēc šoreiz saruna studijā par iemesliem, kādos gadījumos ģimenes nonāk krīzes centros un kā varam palīdzēt?
Un varbūt mazliet no citas jomas stāsts ir par ģimeni, kurā aug bērns ar kādu nedziedināmu slimību. Par šo mazliet šaubījos – ne jau tāpēc, ka tas būtu nebūtisks stāsts, bet gan tāpēc, ka atšķiras no augstāk minētajiem. Tajā pašā laikā - arī šis stāsts ir tīts neziņas plīvurā. Visbiežāk tieši apkārtējie nezina, kā reaģēt, ko darīt, tāpēc man šķita būtiski par to runāt. Jo nav jau šaubu, ka arī šajā ģimenē svētki ir un būs. Šoreiz savu stāstu mums uzticēja Maksima mamma Inga. Patiesībā kā apliecinājums tam, ka par to ir būtiski runāt, bija manas kolēģes Agneses Drunkas zvans īsi pēc intervijas un viņas sacītais – Inga ir lieliska! Un tiešām, ir lieliska!
Tāpat kā visas tās ģimenes, kurās ir mamma, tētis, divi un vairāk bērni un vēl pa vidu suns un kāmītis! Kā arī tās, kuras ir mazliet citādākas pēc savas formas vai būtības.
Svarīgākais – cik laimīgi un piepildīti mēs paši jūtamies savā ģimenē!
Priecīgas Lieldienas! Mums visiem!
