Ar lielu interesi, un, kā vēlāk izrādījās - ne tikai es Radio mājā, izlasīju Andas atziņas. Kaut vai tāpēc, ka Anda ir piedalījusies neskaitāmu mūsu raidījumu vērtēšanā un neapšaubāmi redz Radio kvalitātes vidējo izmēru.
Rakstu spraigi pārrunāju arī ar radio Ziņu dienesta kolēģiem, ar kuriem kopā patiešām strādāju „putnu būriem līdzīgos kabinetos”. Šajās sarunās, atsaucoties uz Andas norādītajiem trūkumiem, radījām pat vairākus scenārijus, kā kļūt par pieprasītām ētera personībām, kas nav vienmuļas un spēj radīt pārsteigumu mūsu klausītājiem. Spontānajā prāta vētrā radušās idejas šeit gan neatklāšu – kas zina, varbūt kādu izdosies realizēt dzīvē.
Izlasot Andas rakstu, bija interesanti pavērtēt, cik pati savā, ziņu rutīnas nogurdinošajā ikdienā, esmu gatava mainīt savus profesionālos ieradumus, klausītājiem izstāstot to vai citu stāstu.
Jā, laikam jau ar misijas apziņu viss kārtībā, tā vismaz pašai šķiet. Bet atpazinu arī savā ikdienā mirkļus, kad, kā Anda raksta „visi zina, kas tiek uzskatīts par labu, tāpēc seko šim paraugam’’.
Un nevilšus, to visu pārdomājot, radās jautājumi. Kāpēc kā neizdodas, tā neizdodas misijas apziņu apvienot ar sabiedrībā pamanītu spilgtumu? Kāpēc mediju personību kronētāji „nepamana” manus kolēģus, ar ko strādāju plecu pie pleca – Daci Stirāni, Māru Rozenbergu, Alfrēdu Zarānu, Pārslu Saktiņu, Vitu Jeļeņinu, Ivo Leitānu, Baibu Kušķi, Uģi Lībieti, Ritu Karnaču un vēl, un vēl, un vēl?
Varbūt pie visa vainīga pašapziņa - mana, gan Radio mājas, gan klausītāju?
Misijas apziņa nav starp sabiedrības pieprasītajām vērtībām un visbiežāk nobāl sabiedrībā pieprasītā spožuma priekšā, kur svarīgāk ir nevis tas, ko dari, bet gan - kā tas izskatās no malas, vai to kāds pamanījis tviterī un ielaikojis feisbukā.
Spilgtumam (te domāju Andas pieminētās personības) mediju tirgū ir sava cena, ar kuru sabiedriskie mediji ne vienmēr spējuši konkurēt. Savukārt par misijas apziņu pagaidām mūsu klausītāji ar abonentmaksām nav gatavi maksāt, bet tas jau ir cits, bezgalīgais stāsts.
