Dace Krejere: Prieka nav, lepnums ir*

Ik gadu Latvijas žurnālistu vidi satricina kāds notikums - telefonsarunu noklausīšanās skandāls, uzbrukums kāpņu telpā, ietekmīga medija īpašnieka maiņa, vēl viens mēģinājums apvienot Latvijas Radio un Latvijas Televīziju. Notiek konferences, izglītojoši semināri un lekcijas studentiem. Tiek vētīts un pētīts - kas, kā, kāpēc un kādas tam varētu būt sekas. Aizvadītā gada nr.1 notikums žurnālistiem, pēc manām domām, norisinājās Zolitūdē, pie Priedaines ielas 21 nama.

Četras dienas un naktis, bez apstājas. Tverot informācijas druskas, cietušo stāstus un kadrus. Brīžiem atdodot pēdējos spēkus, jo citādāk nevarēja. Un ēterā iespraucās ne tikai smuki iestudētie stāsti, bet arī mūsu asaras un izmisums, apjaušot, kas Priedaines ielā ir noticis. Par Zolitūdas traģēdiju žurnālisti konferences nerīko, seminārus ar kafijas pauzēm arī ne. Tik vien, kā garāmejot apjautājāmies viens otram - nu kā Tev gāja Zolitūdes laikā? Visbiežāk atbilde bija: nu kā, kā? - pati zini, kā... Jā, zinu. Vēl tagad grūti apjaušami, kur nu vēl citam vārdos izsakāmi.

Latvijas Žurnālistu asociācijas (LŽA) Izcilības balva nominācijā  par labāko gada ziņu/reportāžu šogad Latvijas Radio Ziņu dienests dala ar Latvijas Televīzijas kolēģiem par darbu, atspoguļojot Zolitūdes traģēdiju. Balvai savu darbu šajās dienās pieteica arī citi mūsu kolēģi. Man bija tas gods būt LŽA Izcilības balvas žūrijā un, ja vien varētu, apbalvojumu dotu ikvienam žurnālistam, kas neatlaidīgi fiksēja visu, kas tajās dienās notika. Ikvienam, kurš tās četras dienas un naktis, neskatoties uz nogurumu un aukstumu, spēja mums visiem epizodi pēc epizodes izstāstīt skaudro Zolitūdes stāstu, kam beigu vēl nav. Un vēl noteikti paldies visiem, kuri Radiomājā atbalstīja žurnālistu darbu tajās dienās - kas skaņas montēja, cauri sastrēgumiem uz Vecrīgu veda vērtīgos ierakstus, un kolēģiem, kuri nāca palīgā, kad Ziņu dienesta spēki jau sāka izsīkt.

Tuvojas 21. datums. Četri mēneši kopš "Maximas" jumta iegrūšanas. Mēs neesam aizmirsuši ne to vakaru, ne dienas, kas tam sekoja. 54 mūsu līdzgaitniekus, kuru vairs nav mūsu vidū, un viņu tuviniekus, kuriem nu ir jāiemācās sadzīvot ar šo tukšumu. Priedaines ielas "Maxima" ir kļuvusi par simbolu ne tikai bezatbildībai un cilvēku ciešanām. Sagruvušais lielveikals nu simbolizē arī glābēju varonību, mūsu spēju būt līdzjūtīgiem un saliedētiem. Cik ļoti man pietrūkst tā visa 16. marta priekšvakarā...

Lai mums mierīgā šī nedēļas nogale un nākamreiz par gada ziņu lai kļūst nevis reportāžas no sadursmēm pie Brīvības pieminekļa, bet kāds meistarīgs žurnālista stāsts ar laimīgām beigām.

* No Jāņa Ramāna tvīta, twitter.com

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti