Pirms Vācija 2002.gadā pievienojās Eirozonai, Vācijas marka bija ļoti spēcīga valūta, un starptautiskajai sabiedrībai tika iepotēta pārliecība, ka tā ir bijusi ļoti liela ziedošanās Eiropas integrācijas labā, taču patiesībā vācieši labi saprata, ka palikšana ārpus Eirozonas nenāks par labu valsts ekonomikai. Atrodoties ģeogrāfiski izdevīgā vietā – Eiropas vidū –.Vācijā ražotajām precēm ir plašs un bagāts tirgus ar 400 miljoniem iedzīvotāju, kā arī, pateicoties eiro, ir iespējas eksportēt produkciju uz citiem kontinentiem par daudz konkurētspējīgākām cenām, nekā tas būtu gadījumā, ja apgrozībā būtu Vācijas marka, kas šobrīd salīdzinājumā ar eiro noteikti būtu daudz dārgāka valūta.
Uz Vācijas smagās rūpniecības, eksporta, ekonomiskās attīstības un konkurētspējīgo cenu fona Grieķija izskatās nožēlojami, jo galvenais valsts ienākumu avots ir tūrisms un lauksaimniecība, kam ir sezonāls raksturs.
Jau pirms 2002.gada Vācija paredzēja ne tikai ieguvumus no vienotās valūtas Eiropā, bet arī riskus. Dienvideiropas valstis - kā Grieķija, Itālija un Portugāle - ieguva piekļuvi lētiem aizņēmumiem ar tieši tādām pašām procentu likmēm kā ekonomiski augsti attīstītās Ziemeļeiropas valstis - Somija, Vācija un Francija. Runājot līdzībās, ja kādai privātpersonai mājās ir bardaks un viņa nespēj sakārtot savus ieņēmumus un izdevumus, neviena banka aizdevumu neizsniedz, bet šajā situācijā pietika tikai ar to, ka valsts atrodas Eirozonā. Grieķijai, ņemot vērā politiskās un ekonomiskās problēmas, piekļuvei naudas aizdevumiem vajadzēja būt dārgākai nekā valstīm ar veiksmīgu ekonomisko situāciju. Ja tu neesi uzticams, bankai nevajadzētu dot aizdevumu, taču Grieķija ieguva aizdevumus ar tieši tādiem pašiem nosacījumiem kā Vācija, kas ir uzticama valsts.
Vācija paredzēja, ka Dienvideiropas valstis nespēs sakārtot savus ekonomiskos jautājumus, tāpēc valsts konstitūcijā ir minēts, ka ir pieļaujama izstāšanās no Eirozonas divos gadījumos. Pirmkārt, ja Eiropa kļūst par inflācijas zonu un Eiropas Centrālā banka (ECB) sāk „drukāt naudu” kā lielveikalu atlaižu kuponus pirms Ziemassvētkiem, lai finansētu „nesmukumus”, ko sastrādājusi Grieķijas valdība, piemēram, nodrošinot savus vēlētājus ar darba vietām sabiedriskajā sektorā. Otrkārt, ja Ziemeļeiropas valstīm jāfinansē Dienvideiropas valstu budžeta deficīti. Tāpēc Vācija neļāva ECB rīkoties pēc Amerikas Federālās bankas scenārija un arī nevēlas finansēt Grieķijas parādu, jo tas ir pretrunā ar valsts konstitūciju. Tā ir monētas viena puse. No otras puses, atsakot atlaist parādu, Vācija vēlas destabilizēt Grieķijas valdību, kas tika ievēlēta, tikai pateicoties solījumiem pārtraukt stingro taupības politiku, atcelt neprātīgos nodokļus un pārtraukt algu, pensiju un darba vietu samazināšanu. Ja neizdodas priekšvēlēšanu apņemšanos pildīt, iespējama valdības krišana, un pastāv cerība, ka tās vietā nāks politiķi, kuri būs draudzīgi Vācijas interesēm.
Vēl viens iemesls interesei par Grieķijas valdības nestabilitāti ir tās acīmredzamās ciešās attiecības ar Krieviju. Grieķija bloķēja Eiropas Savienības ziņojumu par stingrāku sankciju noteikšanu pret Latvijas kaimiņvalsti.
Lai Vācija mainītu savu kategorisko nostāju pret Grieķijas parāda samazināšanu un taupības politikas pārskatīšanu, ir nepieciešamas citu Eiropas valstu un arī ASV palīdzība, neatbalstot Vācijas taktiku. Jo īpaši Grieķijas jautājuma atrisināšanā ir ieinteresēta ASV. Kopš pagājušā gada jūnija, kad ECB prezidents Mario Dragi izplatīja paziņojumu, ka eiro procentu likmes samazināsies, eiro vērtība ir samazinājusies trīs reizes un šobrīd atrodas viszemākajā punktā, kas draud beigties ar Eiropas kopējās valūtas sabrukumu. Amerikāņi nav ieinteresēti vājā eiro, jo tas dolāru padara par spēcīgāku valūtu, sadārdzinot eksportu un tādējādi negatīvi ietekmējot valsts ekonomiku. Vācijai savukārt Grieķijas krīze ir vairāk nepieciešama, jo tāda veidā vācieši var manipulēt ar "Forex" tirgu, saglabājot eiro vērtību zemā līmenī, lai eksporta preces varētu būt ļoti lētas un konkurētspējīgas ar pārējo pasauli. Ja eiro kļūst vājāks, Vācijas ražotām precēm ir konkurētspējīgas cenas, un visa pasaule ir parādā Vācijai.
Tiek izmantoti arī žurnālisti, lai biedētu sabiedrību ar kapeņu stāstiņiem par gaidāmo Grieķijas izstāšanos no Eirozonas, taču patiesībā to nevēlas neviena no abām lielvalstīm, jo tas nozīmētu Grieķijas ciešāku sadarbību ar Ķīnu un Krieviju.
Vācijas laikraksts „Deutsche Welle” trešdien publicēja informāciju, ka Krievija un Ķīna jau esot sagatavojusi savas palīdzības programmas gadījumā, ja netiek panākta vienošanās ar aizdevēju „troiku” (Eiropas Komisija, Eiropas Centrālā banka un Starptautiskais Valūtas fonds) un Grieķijas 245 miljardu eiro parāda pārstrukturizēšana neizdodas.
Vācija līdzīgus katastrofu scenārijus gribēja izspēlēt arī ar citām valstīm, piemēram, Kiprā un Īrijā palielināt nodokļu likmes, taču šīs valstis neklausīja „troikas” ieteikumiem, tāpēc tās krīzi ir pārvarējušas. Grieķijas gadījumā plāns izdevās, pateicoties sapuvušajai un korumpētajai politiskajai sistēmai. Desmitu gadu garumā Vācijas uzņēmumi piekukuļoja Grieķijas politiķus, lai iegūtu valsts pasūtījumus. Viens no skaļākajiem skandāliem bija saistībā ar firmu „Siemens” 2004.gadā. Bijušais „Siemens Hellas” vadītājs Mihalis Hristoforakis šobrīd izvairās no Grieķijas tiesas un dzīvo Vācijā. Pēc Grieķijas un Vācijas finanšu ministru tikšanās preses konferences laikā žurnālists Volfgangam Šoiblem norādīja, ka 90% kukuļdošanas gadījumu ir iesaistītas Vācijas kompānijas, un saistībā ar iepriekš minēto skandālu uzdeva jautājumu, kā Vācija iecerējusi rīkoties saistībā ar Hristoforaki. Uz to Šoible atbildēja: „Katram vispirms ir jāskatās pašam uz savu vietu.” Grieķijas finanšu ministrs Janis Varufakis viņam piekrita un piebilda: „Jums ir taisnība, ka katram vispirms ir jāskatās pašam uz savu vietu, tomēr korupcijas jautājumā ir nepieciešama sadarbība, tieši tāpat kā tas ir transfertcenas noteikšanā. Vācijai un Francijai ir jāpalīdz Grieķijai cīnīties pret korupciju, lai mēs varētu skatīties acīs saviem pilsoņiem.”
Jāatzīst, ka bez Vācijas Eiropa nebūtu tik spēcīga, kā tā ir šobrīd. Eiropai Vācija ir nepieciešama vairāk nekā jebkura cita valsts, jo tā ir Eiropas lokomotīve, taču savienība nevar būt spēcīga, ja tajā atrodas valsts, kuras novērtējums ir tikai soļa attālumā no atkritumu reitinga un tās iedzīvotājiem tiek atņemtas nākotnes cerības, iemetot viņus krīzes lamatās.
