Cīņā par tiesībām audzināt meitu uzvar vardarbīgais vīrs. Stāsta 5.daļa

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Šķiet, ka aizejot no vardarbīga vīra, dzīve mainīsies un iegūs mierīgu plūdumu. Nē, ar to Lāsmas dzīvē nekas nebeidzas, vardarbībai ir dažādas sejas, tā turpinās – cīņā par tiesībām audzināt meitu uzvar vardarbīgais vīrs. Lāsma strādā, maksā vīram alimentus, ar meitu vīrs liedz tikties, meitu Lāsma var redzēt slepus, pie skolas.

Sava stāsta ievadā viņa iepazīstināja ar savu ceļu uz jaunu dzīvi. Otrs stāsts vēstīja par viņas pirmo laulību, saskaršanos ar fizisku vardarbību un neprasmi tikt prom no šādas dzīves. Bezspēcība un "kauns par to, ka es – meitene no normālas, labas ģimenes – biju iestigusi tādā zampā." Trešajā stāstā Lāsma raksta par to, ka ir grūti kādam ārpus ģimenes lūgt palīdzību, līdz beidzot situācija bija nonākusi līdz lūzuma punktam – aukstā novembra naktī viņa aizgāja no mājām.

Piektais stāsts

Pēc meitas aizbraukšanas maijā pie tēva man vairs nebija nekādas pieejas kontaktiem ar bērnu. Meitas tiešo telefona numuru man neviens nekad nav devis, vēstules rakstīt nebija jēgas, jo pastkastīte tika stingri kontrolēta.

Periodiski es viņu redzēju slepus, pie pagasta skolas, no attāluma, bet es dzīvoju tālu,

sākumā uzsāku darba gaitas kādā no mazpilsētām, tad jau pakāpjoties amatā, strādāju Rīgā.

Iespējams, ka no malas šķita, ka es padodos, ka man ir vienalga, šo versiju turpmākajos gados man uzspieda ne viens vien,

līdz es vispār klusēju par to, ka man ir meita, lai nebūtu lieku jautājumu, galvas grozīšanas un garie – nu jāāā, ak nabadzīte, ko tik tu neesi pārdzīvojusi. Bet aiz muguras šausminājās, kas es par māti utt., u.tml. Bija kāds, kas pateica tieši acīs, ka esmu bijusi nekam nederīga māte un – kā tu varēji necīnīties par savu bērnu.

 Jā, es necīnījos, man nebija nekādas informācijas, kā to darīt, padevos pie pirmās reizes, kad ar pagasta bāriņtiesu aizbraucu līdz bijušā vīra mājas žogam, un meita, tolaik 9 gadus veca, pateica – es tevi negribu, man ir tētis un mājas, un cita mamma (mana to laiku labākā draudzene).

Un es vainoju sevi, ka pēc šķiršanās esmu ļāvusi izirt pavedienam, kurš mūs saistījis, savas depresivitātes dēļ es vainoju sevi.

Patiesībā es vēl tagad neesmu pilnībā atbrīvojusies no tās vainas apziņas tieši meitas priekšā.

Tas posms no brīža, kad pazaudēju savu bērnu un atkal to atguvu, bija izdzīvošanas posms. Eksistence.

Es daudz strādāju. Aizvietoju visus un vienmēr, maksāju vīram uzturlīdzekļus, neredzot meitu vispār, maksāju lielas īres naudas Rīgā, mētājos pa neskaitāmiem īres dzīvokļiem, jo meklēju lētākos variantus un arī tāpēc, ka baidījos pieķerties vietai, lietām. Bija posms, kad staigāju pāris ziemas tirgu pirktās 40. izmēra botēs (man ir 38. izmērs apaviem), lai varētu ievilkt pāris zeķes un plastikāta maisiņu pa virsu, lāpīju vienīgos džinsus, kuri dila, jo nevarēju neko citu atļauties nopirkt.

Bet es izdzīvoju, nenodzēros renstelē, nenolecu no Akmens tilta, es izdzīvoju.

Tikai tad vēl manī nebija tās mērķtiecības, pārliecības tiekties uz augšu. Kaut gan – es biju viena no labākajām vadītājām veikalu tīklā un parasti cēlu pašu nerentablāko veikalu, nostabilizēju un gāju tālāk. Jau toreiz tas bija dzinējspēks, kas man lika sevi pierādīt, būt priekšgalā, tagad, mācoties psiholoģiju, es saprotu, kas mani vadīja, – mazvērtības kompleksi, vēlme pierādīt, ka es kam deru, ka nav taisnība vīram, kurš mēdza teikt –

nulle tu esi, nulle, kam tu tāda resna govs vispār esi vajadzīga.

Man ir uztrenēta acs, kā smejos pati par sevi, ar savām divām laulību pieredzēm, es redzu cauri citu attiecībām. Esmu divreiz kļūdījusies nopietnu partneru izvēlē, bet abas reizes aizgājusi, lai sāktu no jauna, bet es redzu, cik daudz sieviešu ir nelaimīgas attiecībās, nepiepildītas.

Tā mēs visi dzīvojam, esmu pārliecināta, ka ļoti liela daļa cilvēku izliekas, spēlē sabiedrībai, jo tā pieņemts, jo – ko teiks apkārtējie, radi, draugi, jo  – kur es iešu, no kā es dzīvošu, kas es esmu. Es neaicinu graut ģimenes, neaicinu necīnīties par savām ģimenēm, vīriem, es aicinu jūs ieklausīties signālos sevī, ja nepārtraukti, ilgstoši jūtaties psiholoģiskā bedrē, ir jāseko darbībai – vai nu jums nepieciešama psiholoģiska palīdzība, varbūt pat medicīniska, vai arī vienkārši jāsāk sevi mīlēt un novērtēt!

Šobrīd ir pavisam savādāk, nekā šķiroties pirmo reizi, es esmu psiholoģiski pieaugusi. Jau detalizēti biju gada sākumā izplānojusi savu turpmāko dzīvi, asie pagriezieni gan ieviesa dažas korekcijas.

Turpinājums sekos...

KONTEKSTS:

Labdarības maratonā "Dod pieci! 2020", lai palīdzētu cilvēkiem, kas cietuši no vardarbības ģimenē, savākti 402 065 eiro.

Visi labdarības maratonā saziedotie līdzekļi tiks novirzīti "Ziedot.lv" ātrās reaģēšanas jeb krīzes fondam, lai palīdzētu cilvēkiem, kuri vēlas izkļūt no vardarbības ģimenē un nodrošinātu viņiem atbalstu akūtu un neatliekamu situāciju risināšanai – īslaicīgai pajumtei, medicīniskai palīdzībai un ekspertīžu apmaksai, ēdienam, transportam, mentoram, kurš cietušajiem sniedz palīdzību situācijas risināšanā un citiem.

Ziedot „Dod pieci!” vēl iespējams līdz 27. decembrim „Circle K” degvielas uzpildes stacijās  un līdz 10. janvārim "Ziedot.lv". Palīdzības pieteikumu ikviens var iesniegt mājaslapā dodpieci.lv. Par palīdzības saņemšanu ar cietušo sazināsies Ziedot.lv komanda. Labdarības maratona tiešraides video arhīvs ir pieejams „Dod pieci!” ''YouTube'' kanālā.

Dažādas organizācijas, krīžu centri, speciālisti Latvijā piedāvā palīdzības iespējas vardarbības upuriem.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti