Braukt uz Krievijas ķibickām pēc cigaretēm un benzīna. Tā izdzīvo pierobežā

Ivars Zviedris 

Filmēdami Pededzes robežkontroles punktā, satikām Māru - neparastu kundzi ar savdabīgu biogrāfiju. Kad viņa bija jauna meitene, kādā slimnīcā Mārai taisīja aklās zarnas operāciju, kuras laikā viņas vēderā aizmirsa knaibles. Tā nu viņa ar to vēderā aizmirsto svešķermeni staigāja vairāk kā divdesmit gadus, līdz to izņēma un atdeva Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejam. Esot kādreiz drusku pasāpējis, bet tam nav pievērsta liela vērība. Lai vai cik slikti iet, Māra nekad nesēž rokas klēpī salikusi, bet rīkojas.

Arī šoreiz. Ne brīdi nedomādama, Māra piekrīt filmēšanas ekspedīcijai. Es ar savu kameru sēžu Māras 1991. gadā ražotajā auto, ar kuru viņa gandrīz katru nedēļu dodas uz Krievijas ķibickām (maziem veikaliņiem – būdiņām) pēc cigaretēm, benzīna, cukura, makaroniem un vēl citiem lētiem Krievijas labumiem. Tā varot izdzīvot. Citādi nesanāk nauda cigaretēm un degvielai.

Braucam un filmējam. Sēžu blakussēdētāja sēdeklī un esmu iekārtojis kameru savā klēpī tā, ka tā vēro Māru. Objektīva acs klātbūtne manai ceļa biedrenei nerada ne mazāko diskomfortu. Es gan esmu mazliet satraucies par savu filmētāja - līdzbraucēja statusu. Man ir kabatā pase ar tikko ielīmētu kaimiņvalsts vīzu, bet prāts ir diezgan nemierīgs. Ko krievi teiks par manu lielo "Angenux" objektīvu un vai vispār laidīs pāri.

Klāt robeža. Latvijas pusē mūs abus ar Māru pazīst kā kaimiņu suņus. Viņa katru nedēļu brauc biznesa ekskursijā, bet es laiku pa laikam ierodos filmēt Eiropas Savienības austrumu sākumu vai beigas. Arī krievu robežsargu būdiņās Māru pazīst, bet uz mani gan skatās aizdomīgi. Pēta manu pasi un mani pašu. Es godīgi izstāstu par saviem filmēšanas nodomiem un jautāju, vai drīkstu nofilmēt, kā Māra iepērkas ķibickās. Pēc neilga brīža saņēmuši pases ar reģistrācijas lapiņām un mutisku atļauju filmēšanai, mēs varam braukt iepirkties.

Visapkārt bedrainajam ceļam aug latvāņu mežs. Kādus simts metrus no ceļa, latvāņu ieskautu, ieraugu telefona automātu. Mārai palūdzu apturēt auto. Gribu uzfilmēt šo īpatnējo parādību digitālajā gadsimtā. Manī atgriežas jau piemirstās senās sajūtas. Esmu izbraucis no ES (Eiropas Savienības), un sajūta, ka iebraucis PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā).

Visu te pazīstu. Automašīnu "Ņiva" ar kāda vietējā mākslinieka darinātu uzrakstu "CAMEL", šķību sludinājumu dēli, grafiti veidīgu paziņojumu par dēļa lietošanas noteikumiem un autobusa pieturā sēdošus kungus, kuri grib pievērst sev uzmanību, skaļi sarunādamies.

Man laipni atļauj filmēt, kā Māra iepērkas ķibickās. Abi esam priecīgi. Darbus padarījuši, braucam atpakaļ, Uz robežas mūsu prieki beidzas. Ir ieradušies Krievijas slepeno dienestu kontrolieri. Aizdomīgi uz mani skatīdamies, prasa, kāpēc man nav pirksti, kāpēc kaklā karājas rota ar latviskiem simboliem un kāpēc pasē zīmogs, kas liecina, ka esmu bijis Ukrainā. Pārvarēdams mulsumu, atbildu godīgi un no sirds. Nekas nav slēpjams, tomēr ir bailes. Man liek parādīt safilmēto materiālu. Par laimi, izdodas neparādīt telefona būdu latvāņu lauka vidū, greizo ķibicku, dzērājus un vēl šo to. Gaidu! Kas būs... Mani izglābj muitniece, kurai Māra turpceļā aizveda Latvijas smalkmaizītes un kurai dēls strādā Pleskavas televīzijā. Viņa tautiešus pārliecina, ka es esmu tikai dokumentālists, kas filmē pensionāri, kuru glābj Krievijas lētā iepirkšanās ķibickās. Pēc brīža man atdod pasi, un mēs Māras 1991. gadā ražoto "Audi" iebraucam atpakaļ Latvijā.

Haralds Ozols 

Viens no peļņas veidiem pierobežā, proti, cilvēku pārvešana pāri robežai, ir sākotnējais iemesls, kādēļ sākām dokumentēt pierobežā dzīvojošo dzīvi. Šādas nelikumīgas un nosacīti nekaitīgas peļņas metodes vietējiem iedzīvotājiem nav svešas. Var jau būt, ka dažus pie tā novedis ir slinkums, taču pārsvarā pie tā noved dilemma par palikšanu pierobežā, savās mājās vai to pamešana, reizēm aizbraucot pat uz svešām valstīm. Kamēr aizbraucēji aiz sevis atstāj tukšākus ciemus, palicējiem nākas arvien radošāk pieiet iztikas pelnīšanai un nereti pārkāpt likumus.

Man kā vērotājam no malas neatliek nekas cits, kā sākt moralizēt šos likuma pārkāpējus, piedot par pāris robežai pārvilktajiem cigarešu blokiem, izmaksātajām aplokšņu algām un notirgotajām paštaisītā vīna pudelēm. Es, protams, nerunāju par pelnošiem nelikumīgiem biznesiem, bet par savstarpējiem pakalpojumiem iedzīvotāju vidū, lai tie spētu „savilkt galus”. Tieši šāda nostāja ir arī „Klausītāja” Konstantīnam, kurš nealkst neko vairāk par minimumu, tikai lai viņam un viņa ģimenei būtu iespēja turpināt dzīvi pierobežas mājās. Tiklīdz šī minimālā norma netiks izpildīta, Konstantīns savu biznesu pārtrauks, kas neizbēgami novedīs pie vismaz daļējas ģimenes aizbraukšanas.

Tad atliek tikai domāt par to,

kas Latvijai būs smagāk – kilometriem tukši lauki un potenciāli spējīgas darba rokas Īrijā, vai arī ēnu ekonomiku darbinošs Krievijas benzīns, kas, melniem dūmiem smirdot, lēnām nokaus pierobežā palikušos auto.