Saruna veidojās par jaunu garīgumu Eiropā un tās skatījumā uz pasauli. Franču domātājs uzsver, ka Eiropa nav pielīdzināma multinacionālai kompānijai; Eiropai ir sava kultūra, sava dvēsele. Tas, kas notiek ar Grieķiju, diemžēl iznīcina Eiropas dvēseli.
Eiropas garīgums ir arī kas vairāk par mūsu kristīgajām saknēm. Definējot sevi tikai kā jūdu-kristiešu pēctečus, mēs atsakāmies no universālā. Sasaucoties ar domātāju Ernstu Blohu (Ernst Bloch, Avicenne et la gauche aristotélicienne, Premières Pierres, 2008), Bernārs Sordē uzsver, ka Eiropas filozofisko domu veidojusi ne tikai (jūdu-kristiešu) teoloģija, bet arī naturālisms, kas pauž ticību dabas evolūcijai un dabas spējām piedāvāt aizvien jaunus risinājumus. Šo domas atzaru pārstāvēja tādi viduslaiku filosofi un zinātnieki kā Avicenna (980-1037) un Averoess (1126-1198), kuri vienlaikus nodarbojās ar medicīnu un tātad izprata dabas dziednieciskās īpašības. Mums būtu jāatgūst šis domas atzars, uzskata Bernārs Sordē, jo Eiropa spēs veidot pasauli vienojošu domu tad, ja balstīsies ne tikai uz teoloģisko (jūdu-kristiešu), bet arī naturālisma atzaru.
Cilvēku skar eksistenciāla krīze - Eiropā, pasaulē...
Pirmkārt, eksistenciālā krīze izpaužas kā demokrātijas trūkums.
Būtu jāpiedāvā cilvēkiem "projekts", kas ir jēgpilns Eiropas un pasaules mērogā. Nepietiek salikt kopā 28 dalībvalstis; vajag uz kaut ko tiekties. Būdams kristietis, es šo projektu saucu par tiekšanos uz "jaunu valstību". Citi (piemēram, Catherine Coquio, Le mal de vérité Ou l’Utopie de la mémoire, A. Colin, 2015) runā par utopiju, kas nepieciešama, lai pārvarētu Eiropas koncentrēšanos uz atmiņām par pagātnē nodarīto.
Kristus laikā bija Romas impērija, šodien aizvien vairāk jūtamies kā ASV vai Krievijas impērijas locekļi; impērijas veidošana tiek pārmesta arī Vācijai... Tas [impērijas] nav pieņemami. Ir jāveido cits projekts, lai risinātu Eiropā samilzušās problēmas, kas saistās ar solidaritātes un līdz ar to - demokrātijas trūkumu. Un šeit nav runa tikai par Grieķiju - Grieķija tikai izgaismo vispārēju solidaritātes trūkumu Eiropā. Jo dažādās alianses, kas veidojas, lai panāktu to vai citu kompromisu, mēs nevaram saukt par solidaritāti. Iespējams, demokrātijas trūkumu varētu risināt ar federācijas palīdzību, taču tas nebūs rīt un diezin vai vispār būs, jo Eiropa nav Amerikas Savienotās Valstis.
Par demokrātijas trūkumu liecina arī pārāk lielā birokrātija un cilvēcības trūkums, nespēja saprast otru - vērojama zināma vienaldzība pret migrantu problēmu Vidusjūrā.
Otrkārt, eksistenciālā krīze izpaužas atsvešinātībā starp politisko sfēru un cilvēkiem.
Pasaulē šobrīd valda ļoti liela mobilitāte vienas valsts robežās un starp valstīm, reģioniem, kontinentiem. Pastāv aplēses, ka līdz 2025.gadam klimata pārmaiņu dēļ no dienvidiem uz ziemeļiem migrēs aptuveni 200 miljoni cilvēku. Politiķiem būtu jāsaprot, ka šodien ikviens no mums ir migrants. Francūža acīs nav atšķirības starp ieceļotāju no Alžīrijas un ieceļotāju no Polijas. Mēs esam migranti, jo dodamies darba meklējumos. Patiesībā tā ir globalizācija, kas mūs pārvērš par migrantiem - laimes meklētājiem: dodamies citur tāpēc, lai vienkārši izdzīvotu, vai arī tāpēc, lai palielinātu investētā kapitāla atdevi.
Jāteic, ka Eiropā aizvien izplatītāka kļūst piederība vairāk nekā vienai valstij. Cilvēki domā vairāku valstu mērogā, viņu identitāte ir daudzšķautņaina, un tāpēc viņi jūtas spiesti meklēt pašpārvaldes (auto-gouvernance) iespējas.
Treškārt, eksistenciālo krīzi raksturo orientieru zudums.
Rodas jautājums, vai Eiropa vispār vēl eksistē? Vai tā vēl kaut ko izsaka citu valstu, reģionu iedzīvotājiem? Vai ir piemēroti runāt par Nobela miera prēmiju Eiropas Savienībai? Eiropa, šķiet, ir nogājusi no skatuves... Runājot par Franciju, es domāju, ka mēs esam zaudējuši revolūcijas garu. Frančiem revolūcija vairs neko neizsaka, un arī Apgaismības vērtības nē.
Esmu pārliecināts, ka tikai pārvarot ideju trūkumu un definējot sevi pasaules mērogā, Eiropa spēs atrisināt migrācijas un citas problēmas. Lai arī pāvesta Franciska enciklika ("Esi slavēts" (Laudato si'), 18/06/2015 - I.S.) manā skatījumā nav pilnīga, jo neskar "jaunas valstības" ideju, tomēr tā izvirza tēzi par "integrālu ekoloģiju" un tādējādi sniedz vairāk atbilžu, nekā šobrīd to spēj Eiropas Savienība. Domājot par "integrālo ekoloģiju", kas nozīmē rūpēties ne tikai par dabu, bet arī par cilvēku, vai Eiropa Savienība ir analizējusi saikni starp jūnija Eiropadomes lēmumiem (par migrāciju - I.S.) un gada nogalē gaidāmo klimata konferenci Parīzē?
Es uzskatu, ka spēja domāt pasaules mērogā ir jāapgūst no jauna. Sākotnēji tā piemita katoļu (no grieķu valodas katholikos - vispārējs, universāls - I.S.) reliģijai. Šodien, tāpat kā kādreiz, ir nepieciešams kaut kas līdzvērtīgs piecām Mozus grāmatām (Le Pentateuque), kas ļautu vienot cilvēci un izveidot pasaules "jauno valstību".
Atbrīvoties no pagātnes loģikas.... intelektuālā meditācija "Da.zA".
Savulaik dadaisti sauca pēc jaunas pasaules, viņi centās, taču nespēja novērst karu Eiropā. Tāpēc, iespējams, ir vajadzīgs kas radikālāks par dadaistu kustību.
Vārds "Da.zA" radās spontāni, darba procesā pie intelektuālās meditācijas projekta, un tā autore ir dzejniece Liāna Langa. Vēlāk atklājās vairākas šī vārda nozīmes, taču man personīgi "Da.zA" nozīmē aicinājumu veidot kustību, kas ļautu atbrīvoties no vecās domāšanas un būtu tālejošāka par dadaista [Georga] Grosa "kluso dabu" (nature morte), kur attēloti nāvei lemti cilvēki (Sordē atsaucas uz G.Grosa ilustrāciju, kas publicēta Gintera Andersa grāmatā "L’homme sans monde", 243.lpp., Éd. Fariot, 2015 - I.S.).
Burts "z" vārdā "Da.zA" vedina domāt par kustību, kas radītu neatgriezeniskas pārmaiņas tādā nozīmē, ka neļautu vairs atkārtoties katastrofām, ko esam piedzīvojuši, un censtos iznīcināt ļaunumu tā saknē. Un šīs neatgriezeniskās pārmaiņas spēj radīt kultūra - ne jau industriālā vai naudas, bet gan pētnieku un sava amata meistaru kultūra, jo tā viestu citu "ticību". Kultūra, vienlīdzīgas iespējas attīstīt savu talantu spēj vienot pasauli. Ir nepieciešams pasaulaptverošs skatījums, pretošanās metode, ko centīšos paust savā tekstā (Sordē lasīs fragmentus no sava manuskripta "Jaunā laikmeta paātrinājums. Luksus pasaules jeb globālā kapitālisma noriets" - I.S.) intelektuālajā meditācijā "Da.zA".
Es domāju, ka ir nepieciešama metafiziska kustība. Tas nozīmētu veidot pasaulaptverošu domu, ietverot dažādas ticības. Tas nozīmētu tuvināt filosofiju un teoloģiju, lai nonāktu pie cilvēka un dabas atdzimšanas, kopīgas augšāmcelšanās. Tas nozīmētu arī jaunu izpratni par politiku, kas izpaustos kā cilvēku pašpārvalde. Ir nepieciešama tieši metafiziska pieeja, kas nebalstās nedz materiālismā (t.i. kapitālismā vai sociālismā), nedz humānismā (kas protestantu teologa Paula Tilliha vārdiem, veido buržuāzisku kvazi-reliģiju).
Pasaulaptverošs skatījums jāveido nevis no Eiropas, bet no pasaules perspektīvas, un nav obligāti jābūt dievticīgam, lai būtu daļa no "jaunās baznīcas". Līdzīgi kā kādreiz Kristus ar saviem mācekļiem definēja jaunu pasauli, arī šodien cilvēki domā vairāku valstu un pašpārvaldes kategorijās. Metafiziska pieeja, kas sniedzas pāri reliģijām un kvazi-reliģijām, nozīmē mīlestību, dāvinājumu. Kristus atdeva savu dzīvību mīlestībā pret mums; daba un māte Zeme ir mīlestība, un arī cilvēks dzīvo vienīgi otram.
Transcendence kā pasaules virzītājspēks.
Alberts Einšteins ir sacījis, ka problēmu nevar atrisināt ar to pašu domāšanas veidu, kas to ir radījis. Tas ir vēl viens veids, kā pateikt, ka būtu jātiek vaļā no vecā domāšanas veida, lai varētu progresēt.
Piemēram, mēdz uzskatīt, jo vairāk pieaug turīgu cilvēku rocība valstī, jo šai valstī ir lielāka (IKP) izaugsme. Taču tā nebūt nav. Nesen (15.jūnijā - I.S.) laists klajā Starptautiskā Valūtas fonda ekonomistu pētījums, kas pierāda gluži pretējo... Tai pašā pētījumā ekonomisti arī secina, ka darba tirgus liberalizācija iet roku rokā ar pieaugošu nevienlīdzību un 10% turīgāko iedzīvotāju labklājības pieaugumu.
Transcendence ir tā, kas mudina "pārsniegt robežas", "pacelties pāri", tiekties uz jaunu "pasaules garīgumu".
Pirmkārt, tā sniedzas tālāk par tradicionālo filosofiju, t.sk. [Edmunda] Huserla vai Mišela Anrī (piemēram, Michel Henry, Phénoménologie de la vie, Tome 4, Ethique et la religion, PUF, 2004.) fenomenoloģiju, kur dzīve figurē tikai kā rīks vai instruments. Šī filosofija līdz pat [Martinam] Heidegeram atturējās runāt par cilvēka "tebūtību" (Dasein).
Taču mani nodarbina jautājums, kā veidot pasauli, kuras sirdī būtu cilvēks-saiknē-ar-dabu? Brīvs cilvēks, ne vergs vai patērētājs, jo cilvēks vispirmāmkārtām ir garīga būtne. Tam veltu savu jaunāko manuskriptu "Cilvēks saiknē ar dabu jeb kāpēc esmu kristietis?". Esmu pārliecināts par cilvēka spēju uzņemties atbildību par pasauli, cilvēka potenciālu jeb to, kas viņš vēl nav, bet varētu (potenciāli) būt citā (jaunā) pasaulē.
Otrkārt, transcendence nozīmē pārsniegt reliģiju, kvazi-reliģiju (kapitālismu, sociālismu, humānismu) un laicīgumu. Manā izpratnē, tas nozīmē mainīt cilvēka un dabas attiecības līdz ar manis jau pirmīt minēto cilvēka un dabas dubulto atdzimšanu jeb augšāmcelšanos. Tas nozīmē atbrīvoties no pakļautības šajās attiecībās – cilvēkam jāapzinās sava un tai pašā laikā arī dabas vērtība. Es uzskatu, ka mēs joprojām neesam sapratuši, ko daba spēj sniegt, neesam pietiekami to novērtējuši. Pēc ilgiem gadiem farmācijas industrijā varu teikt, ka līdz zināmam laikam dažās Eiropas dienvidu valstīs trankvilizatorus nepazina, jo ārstējošo funkciju pildīja daba.
Dubultā - cilvēka un dabas - augšāmcelšanās nozīmē cilvēka un dabas virzību pretim lielām pārmaiņām.
Cilvēkam augšāmcelties nozīmētu atdzimt ar paplašinātām spēju un iespēju robežām. Kristus nāve radīja pārmaiņu iespējas - vairoja cilvēku spēju pārvarēt impēriju, ignorēt romiešu likumus. Līdz ar Kristus nāvi radās jauna izpratne par likumiem un cilvēki atklāja sevī jaunas spējas.
Dabas augšāmcelšanās nozīmē atzīt, ka daba neatrodas mūsu rīcībā, tā nav mūsu privātīpašums, tā nav arī piejaucējama. Dabai ir sava loģika. Piemēram, mežs. Tas darbojas pasaules mērogā, attīra gaisu. Meža atdzimšana nozīmētu atzīt, ka tam piemīt vēl daudz citu spēju piedalīties visā dzīvajā. Es domāju, ka daba rādīs piemēru un cilvēks tai sekos, un tas būs uz labu.
Un visbeidzot, runājot par transcendentālu pieeju, tā nozīmē atbrīvoties no menedžerisma uzspiestiem rāmjiem un neelastīgām struktūrām un tā vietā izvēloties, piemēram, matemātikā labi zināmo kopu teoriju, kas palīdzētu veidot dzīves formas, īpaši tādas, kur valdītu nehierarhiskas attiecības [starp kopas elementiem] un pašpārvalde.
Mums būtu jāapzinās notiekošās pārmaiņas. Mēs visi esam migranti, bet tie, kas ir pie varas Eiropā un tie domātāji, kam tas būtu jāsaprot, to neredz. Tāpēc domāšanai vajag pilnīgi citu perspektīvu.
Migranti bagātina, papildina mūsu pieredzi. Migranti arī palīdzētu attīstīt Latvijas sakarus ar citām zemēm - iegūstot izglītību šeit, viņi dibina uzņēmumu savā izcelsmes valstī, un tādējādi attīstās darījumu sakari starp Latviju un šo valsti. Mans tēvs bija kompanjons (kompanjonāža (fr. val. compagnonage) - praktisks ar dažādiem amatniecības veidiem saistītu zināšanu un identitātes pēctecības nodrošināšanas tīkls - I.S.), viņš septiņus gadus ceļoja pa Franciju kā māceklis, mācīdamies arodu pie dažādiem meistariem. Tagad kompanjonāžas mērogs ir pasaule. Jau iepriekš esmu sacījis, ka šāda pasaules mēroga kompanjonāža būtu jāorganizē universitātei. Brīva zināšanu aprite samazinātu migrāciju un nevienlīdzību. Erasmus, Leonardo da Vinči un citas apmaiņas programmas būtu jāveido tā, lai varētu notikt nepārtraukta studentu apmaiņa starp dažādām universitātēm pasaulē.
Pirms 20 gadiem varēja domāt, ka baznīca izzudīs. Taču šodien ir redzamas pārmaiņas, un es uzdrīkstos cerēt, ka baznīca no slēgta kluba pārtaps par vietu, kur apspriest pasaules nākotni (ekoloģiju u.c.). Šai baznīcai būtu jāvieno dažādu reliģiju pārstāvji, ticīgie un neticīgie. Tai būtu jābūt morālai autoritātei šajā transformāciju laikā. Sekularizācijas fenomens šodien kļūst aizvien izplatītāks, un šī iespēja būtu jāizmanto. Tā kā uzskatu sevi par sekulāru kristieti, es vēlētos sekot, piemēram, tēva Filipa Maijāra (Philippe Mayard) aicinājumam vadīt svēto misi, lai arī neesmu ordinēts mācītājs. Šo pieeju pārstāv arī manis iepriekš minētais teologs Tillihs (Paul Tillich, Le Christ et la rencontre des religions, Ed. Labor et Fides, 2015 - I.S.).
Kāpēc es esmu kristietis? Pirmkārt, es domāju, ka ir nepieciešams kāds ārējs, neatkarīgs atskaites punkts, "skats no malas", jo cilvēks nespēj būt objektīvs pret sevi. Līdzīgi [Frānsisam] Volfam (Francis Wolff, Pourquoi il y a-t-il quelque chose plutôt que rien?, PUF, 2007 - I.S.) un citiem domātājiem, es uzskatu, ka Dievs drīzāk ir, nekā nav. Jeb, citiem vārdiem sakot, Kristus un viņa rīcība ir mans atskaites punkts. Šajā pieejā es balstos uz Reimonu Rujēru (Raymond Ruyere, Le neofinalisme, PUF, 1952 - I.S.) un vācu filozofu Lorencu Puntelu (Lorenz Puntell, Philosophie comme discours systematique, les Petits Platons, 2015 - I.S.), kurš runā par garīguma nepieciešamību un Dieva atklāsmi.
