Bernārs Sordē: Jaunas pasaules celšana ir kā akrobāta staigāšana virs bezdibeņa

1. aprīlī ar Latvijas Universitātes un Francijas Institūta Latvijā atbalstu Latvijas Universitātes Dabaszinību akadēmiskajā centrā Torņakalnā norisinājās tikšanās ar domātāju un mākslinieku Bernāru Sordē (Bernard Sordet). Latvijas Radio žurnālistes Inas Strazdiņas vadītā saruna ar Bernāru Sordē notika saistībā ar viņa lielformāta gleznas izstādi Dabaszinību akadēmiskajā centrā un uzskatāma par turpinājumu janvārī Eiropas Savienības mājā aizsāktajai diskusijai par pārmaiņām, kas skar Eiropu un pasauli.

Sarunā izskanēja Bernāra Sordē redzējums par virzību uz „kopējas pārticības” (common wealth) pasauli, kas līdzinās lēcienam bezdibenī; par nepieciešamību „uzzīmēt” un „izdomāt” pasauli no jauna; viņa izpratne par sabiedrības attīstību kā sekošanu saviem talantiem, nevis tirgus pieprasījumam; un rosinājums organizēt migrāciju kā „kompanjonāžu”, lai tā kalpotu par pasauli vienojošu faktoru.

Sarunas centrā bija Universitātes un studentu loma jaunas pasaules izveidē. Velkot paralēles ar saviem studiju gadiem, izskanēja Bernāra Sordē aicinājums „negaidīt neko no pašreizējām struktūrām”, „pašiem radīt sev darbu” un „apdzīvot pasauli, kuras vēl nav...”. Piedāvājam lasītāju uzmanībai domas un atziņas, kas izskanēja diskusijas laikā.

Ina Strazdiņa: Studiju gados tu juti, ka vecāku un politiķu domāšana neatbilst 20. gadsimta vajadzībām, jo ir iestrēgusi 19. gadsimtā. Vai tagad tu jūties līdzīgi? Vai arī šodien ir vajadzīgs pilnīgi jauns skatījums uz pasauli?

Bernārs Sordē: 60. gadi bija koloniju (bet ne gluži koloniālisma...) beigu laiks. Tāpēc visnotaļ dabiski, ka mani vecāki (un ne tikai viņi) bija ļoti jūtīgi pret šo jautājumu un pārstāvēja drīzāk 19., nevis 20. gadsimtam raksturīgu mentalitāti. Arī tiekoties ar politiķiem, piemēram, Šarlu de Gollu, ar kuru man bija dialogs kā tolaik lielākās studentu apvienības vadītājam, bija sajūta, ka viņš ir 19., nevis 20. gadsimta cilvēks. Tolaik man bija 20 gadi, un kā jaunam cilvēkam man de Golls šķita pārāk konservatīvs.

Taču galvenās manas tālaika izjūtas saistījās ar ko citu – es izjutu milzīgu tukšumu, bezdibeni. Proti, man kā jaunam cilvēkam nešķita, ka pastāvošās struktūras spēj piedāvāt jelkādu risinājumus problēmām. Tāpēc šodienas sarunā es vēlos uzsvērt – kā students un studentu apvienības vadītājs es tolaik izjutu nepieciešamību visiem kopā izgudrot jaunu pasauli, negaidot, ka pastāvošās struktūras spēs mums piedāvāt darbu. Mums bija pienākums izgudrot pavisam jaunu pasauli, lai galu galā paši radītu sev darbu, atrastu jaunu nodarbinātības veidu. Tas nenozīmēja nodarboties ar futuroloģiju vai arī vienkārši turpināt esošo. Nē, tas tiešām nozīmēja izgudrot un drīzāk atbilda jūdaisma pazinējiem labi zināmajam midrašam. Proti, apskatīt konceptus nevis šodienas vai arī mūsu priekšteču pasaules kontekstā, bet gan domāt un apdzīvot pasauli, kuras vēl nav... Visiem kopā – studentiem un pasniedzējiem – mums bija jāizgudro šī jaunā pasaule.

Iedomājieties, kādu iespaidu koloniju zaudēšana atstāja uz tālaika rūpniecību - tika zaudēti noieta tirgi, daudz uzņēmumu nācās slēgt vai pārorientēt ražošanu, taču galvenokārt nācās meklēt jaunas ekonomiskās aktivitātes. Citiem vārdiem sakot, izglītība bija vērsta uz kaut kā jauna izgudrošanu, tā nekalpoja esošajām aktivitātēm.

Ina Strazdiņa: Kāds ir tavs viedoklis par sabiedrības attīstību kopumā? Ko tu vēlējies paust savā gleznā, kas veltīta „jaunai pasaulei pēc vētras”? Ko tā vēsta par sabiedrību?

Bernārs Sordē: Centrā ir pasaulē notiekošās pārmaiņas. Mēs virzāmies no konkurences uz sadarbības pasauli, no fordismā-teilorismā balstītas sabiedrības uz daudz horizontālāku un sadarboties spējīgāku sabiedrību. Līdzšinējo sabiedrību droši vien varētu dēvēt par sabiedrību-nometni un jauno – par sabiedrību-saimes galdu, kas mūs aicina sēsties pie viena galda un sadarboties.

Gleznas centrālo personāžu ieskauj šī „slēgtā” sabiedrība, un tai pašā laikā viņam līdzās ir jaunā Ieva un jaunais Ādams, kuri pakāpeniski iekaros sev pienākošos vietu. Glezna ir atsauce vienlaikus uz Džordžones darbu „Vētra” un Karavadžo gleznu „Vakariņas Emausā”. Kā zināms, Džordžones darba interpretācijai veltītas vairākas grāmatas; Karavadžo darbs attēlo Kristus sastapšanos (pēc krustā sišanas) ar ceļiniekiem, kuri viņam stāsta par Lieldienās redzēto.  

Ina Strazdiņa: Turpinot par gleznu un sabiedrības attīstību kopumā - kā mest tiltu no gleznā ietvertās domas uz tiem procesiem, kas šobrīd notiek sabiedrībā? Kā domāt par tik aktuālo migrācijas tēmu, ņemot vērā tevis iepriekšminēto redzējumu par sabiedrību-saimes galdu? Zinot sarežģīto migrācijas kontekstu, vai tas maz ir iespējams?

Bernārs Sordē: Domājot par sabiedrībā notiekošajām pārmaiņām, mana pieeja ir sekojoša: proti, visi zina ''Erasmus'' studentu apmaiņas programmu, taču droši vien nebūs daudz to, kuri zina, ka šī programma, visticamāk, radusies, iedvesmojoties no kompanjonāžas.

Kompanjonāža dzima [Viduslaikos – Kristīnes Našenieces (K.N.) piezīme] kā mākslinieku, sava amata meistaru – katedrāļu būvnieku sadarbības tīkls, kas noklāja visu Eiropu. Arī mans tēvs bija kompanjons un septiņus gadus pavadīja, strādājot un mācoties pie meistariem visā Francijā – veicot sava veida ''Tour de France''. Kompanjonus vienoja pienākumu harta, un tas bija uz mūžu.

Tad, lūk, šodien ''Erasmus'' programmai būtu jāpārtop kompanjonāžā, kas aptver visu Eiropu un ne tikai. Tas nozīmē organizēt brīvu zināšanu un prasmju apriti - kompanjonāžu pasaules mērogā. To organizētu pasauli strukturējošs Universitāšu sadarbības tīkls (Université-monde); un kompanjonāža aptvertu sabiedrību – Pilsoņu Kopienu, kas veido vienu veselumu ar Universitāti (Université-Société-Cité).

Galvenais [kompanjonāžas] mērķis būtu virzīties uz nevienlīdzības izskaušanu pasaulē. Virziens, kuru es iedomājos un kurā, es jūtu, mēs ejam, ir lielāka neatkarība no uzņēmumiem un pat atteikšanās no mums šodien zināmajiem uzņēmumiem, to vietā veidojot pētnieku un sava amata meistaru sadarbības tīklus. Savulaik darbojoties pētniecībā, man bija darba biedri, kuri bija nepārtrauktā saiknē ar pētniekiem Japānā, ASV, Zviedrijā, Šveicē utt. Es domāju, ka pasaule attīstīsies sadarbības tīklu virzienā; šos tīklus veidos kompanjoni un tie balstīsies Universitāšu organizētā brīvā zināšanu un prasmju apritē, tādējādi veidojot Sabiedrību – Pilsoņu Kopienu.

Aicinot jūs domāt par šo scenāriju un paust savas domas, kas, protams, var atšķirties; galvenais, ko es gribu pateikt – risinājumi ir jāpiedāvā nekavējoties, jo situācija ir dramatiska.

Tas izpaužas dažādos konfliktos pasaulē, kuri ir neizbēgami. Kāpēc neizbēgami? Vēlos minēt tikai dažus skaitļus: 10 procentiem pasaules iedzīvotāju pieder 86 procenti resursu; 40 procenti pasaules iedzīvotāju pārstāv vidusslāni, un viņiem pieder atlikušie 14 procenti pasaules resursu. Savukārt 50 procenti pasaules iedzīvotāju vispār netiek pie vārda, jo viņiem nepieder nekas, un tāpēc arī nav, ko zaudēt...

Tamdēļ mēs dzīvojam lielā spriedzē. Kapitālisms balstās pārsvarā uz šiem 10 procentiem iedzīvotāju, vidusslānis jūtas aizvien nestabilāks un apdraudētāks, taču vienu dienu kapitālisms pamodīsies ar 50 procentiem iedzīvotāju, kas būs nostājušies pret to un, visticamāk, šiem 50 procentiem būs pievienojies arī vidusslānis.

Tādēļ vēlos teikt (it īpaši studentu auditorijai) – jūs domājāt, ka sabiedrība jums sniegs nodarbinātības iespējas, taču esmu gandrīz pilnīgi pārliecināts, ka jūs piedzīvosit pilnīgi jaunas pasaules radīšanu, kam būs jāatrisina manis iepriekšminētais [pasaules nevienlīdzības – K.N.] „vienādojums”. Atbildot uz jautājumu par pasaules attīstību, es uzskatu, ka mēs būsim spiesti mainīties – uztvert līdzcilvēkus kā pētniekus un sava amata meistarus, organizēt pasauli ap Universitāti, lai veidotu Sabiedrību – Pilsoņu Kopienu, kas balstīta nevis vairs sāncensībā, bet gan sadarbībā un solidaritātē.

Pieskaroties migrācijas jautājumam, mēs redzam, ka migrāciju ir izraisījuši tieši šie 10% pasaules turīgāko iedzīvotāju. Jau esmu minējis sarunu ar franču rūpnieku – slaveno zaļo zirnīšu „Bonduelle” uzņēmuma dibinātāju. Viņš man stāstīja par savām atvasēm, kas ir izkaisītas pa visu pasauli – viens no dēliem dzīvo Tokijā, otrs – Singapūrā, trešais – Honkongā, ceturtais – Londonā, un neviens no viņiem nestrādā tās teritorijas labā, kur viņu tēvs bija radījis uzņēmumu. Tas parāda, ka migrē turīgākais slānis. Taču vajadzētu, lai visiem pasaules iedzīvotājiem būtu šāda iespēja, un tāpēc jāizveido tāds pasaules organizācijas veids, kas tiecas izskaust nevienlīdzību.

Ina Strazdiņa: Šajā kontekstā runājot, kāda ir studentu loma jaunas pasaules izgudrošanā? Un, ja mēs šodien runājam par Tavu gleznu, kāda ir mākslas loma un spēks mainīt līdzšinējo kārtību, iedvesmot cilvēkus uz iekļaujošas sabiedrības veidošanu?

Bernārs Sordē: Sākuma punkts ir sabiedrība, ko Antonio Negri [itāļu filozofs – K.N.]  (un citi) dēvē par „kopējas pārticības” (common wealth) jeb Kopējā Labuma sabiedrību. Tā atšķiras no angļu neviennozīmīgi traktējamās „common wealth” jeb britu sadraudzības, jo tās centrā slēpjas kapitālisms, nevis Kopējais Labums; vēlme pievērst mazattīstītākās valstis kapitālisma „ticībai”. Rezumējot, es uzskatu, ka notiek pāreja no viltus „common wealth” uz patiesu „common wealth”, ko raksturo Kopējais Labums.

Saprotams, šī pāreja nozīmē milzīgu lēcienu, ko var pielīdzināt lēcienam bezdibenī... Un kas gan ir māksla, ja ne veids, kā radīt „drošības tīklu” šajā lēcienā – pārejā no viltus uz patiesu „kopējas pārticības” un vienlīdzībā balstītu sabiedrību.

Studentiem būtu jāstrādā pie jaunās sabiedrības uzbūves un pilnīgi noteikti jāaktivizē savs mākslinieka talants, lai varētu lēkt šajā bezdibenī un izgudrot kaut ko pilnīgi jaunu.

Rodas jautājums, kāpēc mākslas loma ir mazinājusies laika gaitā? Puškins savulaik labi zīmēja; mani vienmēr absolūti fascinējis medicīnas muzejs Filadelfijā, kur redzami ārstu-dermatologu ādas slimību zīmējumi.

Esmu pārliecināts, šajā milzīgajā lēcienā studenti aktivizēs savu mākslinieka talantu. Paskatieties, kas notiek [migrantu nomitinājumā] Kalē – migranti zīmē. Ko viņi zīmē? – citu pasauli...  

Ina Strazdiņa: Piekrītu, ka Kalē šobrīd ir koncentrējies liels enerģijas potenciāls, un tai pašā laikā tas ir viens no Eiropas grūtākajiem punktiem... Kam būtu jānotiek, lai viņu zīmējumi sasniegtu dzirdīgas ausis? Kam jānotiek, lai viņu talanti tiktu likti lietā un mēs ieraudzītu, ka viņi ir mūsu sabiedrības daļa?

Bernārs Sordē: Protams, viņos ir jāieklausās. Taču jāieklausās būtu visos, kuri jūt, ka sabiedrība ir nevesela. Ja mēs reducējam problēmu tikai uz pašreizējiem migrantiem un neredzam visus tos, kas potenciāli arī var kļūt par migrantiem... mūs pašus... No mums tiek prasīts kustīgums, elastīgums darbā... Man tas nemaz nav jāstāsta, jo Latvijā emigrācijas fenomens ir ļoti labi zināms. Tātad migrācija skars aizvien vairāk indivīdu.

Kā pret to attiekties? Es domāju, ka vispirms ir jāspēj raksturot notiekošo, pat ja sanāk to nedaudz pārspīlēt; parādīt to, ka virzāmies uz kaut ko, kas pārsniedz iepriekš pieredzēto. Mēs visi esam Kalē iemītnieki. Mēs nupat runājām par „common wealth”, un jūs labi zināt, kādi lēmumi tika pieņemti Lielbritānijā pret [strādājošajiem] ieceļotājiem, t.sk. no Latvijas. Tāpēc ir svarīgi paplašināt kontekstu, kādā mēs apskatām tādus jautājumus kā migrācija un citus.   

Ina Strazdiņa: Noslēdzot jautājumu loku, tu vēlējies runāt par savu draugu gleznotāju Marianu. Kādā ziņā Marians ir uzskatāms par jaunas pasaules vēstnesi?

Bernārs Sordē: Marians (Maryan S. Maryan, 1927 – 1977) man bija ļoti tuvs draugs. Piecus gadus no savas dzīves (no 12 līdz 17 gadu vecumam) viņš pavadīja ieslodzījumā koncentrācijas nometnē. Marians ir no tiem retajiem, kam izdevās izkļūt ārā dzīvam. Taču iznākot no nometnes, viņš atklāja, ka sabiedrība, kurā nonācis, stipri vien atgādina nometni... Marians bija migrants – pēc nometnes viņš devās uz Izraēlu, taču ideoloģisku nesaskaņu dēļ pameta to un devās uz Franciju, no kuras savukārt aizbrauca uz ASV un Francijā atgriezās periodiski. Marians ir apglabāts Parīzē, Monparnasas kapsētā.

Marians man iemācīja paskatīties uz sabiedrību ar migranta acīm. Es ieraudzīju tā dēvēto Mariana „karuseli” – sabiedrību, kur ikviens sabiedrības loceklis ir ietērpts kostīmā un mēs visi tēlojam kādu lomu. Mēs „griežamies” karuselī, nebūdami noteicēji pār to. Un tāpēc mums no tā ir jātiek vaļā. Marians ir jaunas pasaules vēstnesis, un šajā pasaulē nebūtu diktatoru, napoleonu... Tas ir virziens, kurā būtu jāpārskata Eiropa. Marians runā par cilvēku, kurš domā par pasauli un kurš neļauj sevi savervēt melnu darbu pastrādāšanai. Mariana „karuselī” redzam cilvēku, kurš atgādina tiesnesi, bet tikpat labi arī muzeja uzraugu vai ikvienu no mums... Katrā ziņā Marians nekad nelika nosaukumus saviem darbiem. Citā gleznā atkal redzam cilvēku, kam mugurā kukluksklana drānas, bet patiesībā tas ir jūds ar attiecīgo reliģisko atribūtiku...

Ina Strazdiņa: Liels paldies Bernāram par sarunu – tā sniedza ļoti daudz domu un pavedienu, ko šķetināt tālāk... Tagad ir pienācis brīdis klātesošo jautājumiem.

***

Jautājums: Vai Jūs pazināt Bertrānu de Žuvnēlu (Bertrand de Jouvenel) vai viņa dēlu?

Bernārs Sordē: Protams, Bertrāns de Žuvnēls (tēvs) manu studiju laikā bija autoritāte prospektīvajā domāšanā jeb futuroloģijā. Taču tas nav veids, kādā es domāju. Mana pieeja ir apskatīt lūzuma momentus sabiedrībā. Šodien mēs pieskārāmies dažiem no tiem. Piemēram, koloniālisma beigas (un komunisma beigas – šajā pasaules daļā); tāpat lūzuma moments ir sabiedrības funkcionēšana bez uzņēmumiem, bet ar solidāriem pētniecības sadarbības tīkliem; mēs apskatījām sāncensības garā balstītu Universitāti iepretim solidaritātē balstītai Universitātei utt. Līdz ar to mana domāšana vairāk atbilst senajai [jūdaismā zināmajai] midraša metodei, nekā B. de Žuvnēla pārstāvētajai prospektīvās domāšanas skolai.

Jautājums: Bertrāns de Žuvnēls sacīja, ka nav iespējams zināt nākotni, bet tagad Eiropa cenšas visu risināt tikai zinātniski... tiek izstrādāti kibermodeļi, kibersistēmas... bet vai un cik tie ir produktīvi? Un vai tie nav Aukstā kara zinātnes produkti un relikti?

Bernārs Sordē: Patiesi, es nezinu nevienu nākotnes paredzēšanai izstrādātu matemātisku modeli, kas būtu precīzs... Šāda veida nākotnes modelēšana ir cietusi neveiksmi.

Interesantāk ir strādāt ar dažādiem konceptiem. Kopā ar domubiedriem esmu nonācis jau pie 26 manuskriptiem. Modelējot dažādas situācijas, izmantojot dažādas filozofiskās pieejas, konceptus, mēs bijām ja ne pirmie, tad vieni no pirmajiem, kas paredzēja Arābu pavasarus, Eiropas iekšējos konfliktus, spriedzi starp Eiropu un Krieviju. Es domāju, ka pietiekami dziļi un nopietni pārdomātu „scenāriju” pieeja ir vienīgā, kas ļauj pie kaut kā nonākt.

Jautājums: Vai jums ir zināms Ervīns Lāslo un viņa Budapeštas klubs, un viņa grāmata „Quantum shift in the global brain”? Ervīns Lāslo runā par apziņas maiņu, kas ir primāri nepieciešama.

Bernārs Sordē: Protams, tie ir avoti, ko es ņemu vērā un pret kuriem izturos ar lielu cieņu. Taču uzskatu, ka šī pieeja būtu papildināma.

Jautājums: Kā jūs redzat izglītības un skolas nākotni un skolotāju lomu šodien?

Bernārs Sordē: Es redzu izglītību visa mūža garumā, un līdz ar to tie nav ne divi, ne četri, ne seši gadi. Es vēlos uzsvērt, ka ikviens ir gan students, gan pasniedzējs visa mūža garumā – tā ir koncepcija, kas balstās kompanjonāžā. Vēlos uzsvērt, indivīda vērtību nenosaka tikai spēja pārvaldīt tehniku; indivīda vērtību nosaka arī viņa attieksme pret citiem sabiedrības locekļiem, spēja veidot sabiedrību. Es domāju, ka mēs virzāmies uz šādu sabiedrību. Tas, protams, nozīmē ļoti integrētu skatījumu uz mācību vielu.

Sadarbojoties ar Bērklija un Prinstonas Universitātēm, es redzu, ka studenti ir tie, kas lielā mērā definē lekciju saturu. Profesors vai lektors piedāvā mācību vielu ne tikai tāpēc, ka tā skar tehniska rakstura problemātiku, bet arī tāpēc, ka tā skar sabiedrības attīstību un veidošanu. Uz šim lekcijām studenti parasti pierakstās, jo viņi paši jau iepriekš pauduši interesi par tajās iekļauto mācību vielu.

Jautājums: Jūs zināt, kas notika Briseles starptautiskajā lidostā pagājušajā nedēļā. Es esmu Briselē jau divpadsmito gadu un redzu, ka pilsēta attīstās nelabvēlīgā virzienā. Ja mēs turpināsim, kā līdz šim, runājot par toleranci, par multikulturālismu, vai mums ir cerība saglabāt savu identitāti un vērtības? Un vai mēs savas vērtības neesam pārpratuši? Vai mēs savu iespēju būt, pastāvēt, kopt savu nacionālo identitāti nevērtējam pārāk zemu? Kā jūs skatāties uz tādu jēdzienu kā politkorektums?

Bernārs Sordē: Savā ziņā jūsu jautājums sasaucas ar iepriekš izskanējušo jautājumu par apziņu, un tas liecina par plašo darba lauku šajā jomā. Piekrītu jūsu sacītajam par situācijas degradāciju Briselē. Tas gan neattiecas tikai uz Briseli, bet arī uz Parīzi. Jūs leģitīmi uzdodat jautājumu, kāpēc notiek degradācija?

Pirmkārt, vēlos sacīt (un neesmu vienīgais, kas to konstatē) – šodien trūkst vizionāru. Liberālisms pilnīgi noteikti ir iznīcinājis vizionārismu. Kas ir vizionārs? – Manā skatījumā, vizionārs spēj domāt par Kopējo Labumu, kopējām interesēm, par sabiedrisko sektoru. Šodien diemžēl pārāk bieži redzam cilvēkus, kas ir tikai tehniķi vai arī aizstāv šauras grupas intereses, un viņiem nav nekādas vīzijas. Man ir viens paziņa, ar kuru man ir bijuši regulāri strīdi, jo viņš [ekonomikas ziņā – K.N.] ir liberālis, kas runāja par valsts izzušanu, un tagad es ieraugu viņu Francijas Centrālās bankas vadītāja amatā... Man ar viņu bija domstarpības par valsts lomu: viņa skatījumā, valsts ir pilnīgi nespējīga jel ko pārvaldīt.  

Turpinot atbildi uz jūsu jautājumu, manā skatījumā, lietu attīstība Briselē vai Parīzē un citur atspoguļo valsts vai valstu lomas izzušanu pārāk lielas liberālisma injekcijas dēļ... Citiem vārdiem sakot, mēs piedzīvojam valsts izzušanu multinacionālo kompāniju iespaidā. Un tas liek valdīt nevis valstiskai, bet gan uzņēmumiem raksturīgai domāšanai. Multinacionālās kompānijas iznīcina valstis. Un tas, manuprāt, ir viens no skaidrojumiem, ja ne pats galvenais, Jūsu minētajai Briseles (un citu pilsētu) degradācijai. Eiropas Komisija, piemēram, atrodas lobiju iespaidā, un visi zina, ka Brisele ir lobiju pilsēta, kam nav vairs nekāda sakara ar Briseles pilsētas kvartālu realitāti. Mēs tik tiešām piedzīvojam savas identitātes degradāciju.

Mēs šobrīd piedzīvojam visu spēku vēršanos pret Rietumiem. Rietumi tiek apšaubīti, jo tieši šeit koncentrējas multinacionālo kompāniju galvenie biroji. Tas veicina krīzi un ekstrēmisma izplatīšanos.

Savulaik Itālijā uzņēmumi strādāja arī mafijas labā, starp citu, arī Vatikāns sadarbojās ar mafiju. Studiju laikos piedzīvoju opozīciju Franko režīmam, redzēju, ka arī baznīca atbalstīja Franko, redzēju ekstrēmisma vēršanos plašumā Franko diktatūras laikā. Frankisms bija sava veida ekstrēmisms, gluži tāpat kā mafija. Toreiz šo ekstrēmismu, tāpat kā šodien terorismu, atbalstīja reliģijas pārstāvji. Šīs perversijas šodien ir sasniegušas pārnacionālu līmeni un ar pilnu spēku vēršas pret Rietumiem.

Komentārs: Paldies, ka ir tādi cilvēki kā Bernārs Sordē, jo politiķi dažkārt vairs viens otru nedzird un neklausās; vieni ir kreisi, otri ir labēji, trešie – centriski, un vienkārši nedzird viens otru un ļoti bieži domā tikai par to, kā izpatikt savam vēlētājam. Tāpēc šāds domātāja, zinātnieka skats no malas ir ārkārtīgi svarīgs.

Bernārs Sordē: Turpinot manu iepriekšējo domu... Jūs zināt, ka Alžīrijā 90. gadi bija ļoti sarežģīts laiks – tolaik konfrontācijā starp varas iestādēm un islamisma grupējumiem bojā gāja tūkstošiem cilvēku. Valdībai izdevās noslēgt sava veida paktu ar šiem grupējumiem. Proti, valdība neļāva islamisma grupējumu pārstāvjiem iekļūt parlamentā, bet tā vietā noslēdza vienošanos, lai būtu miers. Rezultātā Alžīrija dzīvo nepārtrauktā kompromisā ar islāmistiem.

Šādu „hibrīdveida” situāciju mēs piedzīvojam Āfrikā, bet ne tikai... – tāpēc, ka neesam bijuši pietiekami tālredzīgi. Mēs atrodamies divdomīgās situācijās, un šī divdomība īpaši spilgti izpaužas, kad ir runa par naftas un gāzes tirgiem; un mūsu lielās energokompānijas tur ir iesaistītas! Tātad kapitālisms, liberālisms ir tas, kas mūs novedis šajā ārkārtīgi bīstamajā situācijā. Taču es personīgi nenolaižu rokas un kopā ar domubiedriem turpinu par to runāt un domāt.

Rezumējot, pirmkārt, mēs piedzīvojam valsts izzušanu multinacionālo uzņēmumu spiediena rezultātā un, otrkārt, mēs piedzīvojam multinacionālo kompāniju degradāciju to kompromisu dēļ, ko tās noslēgušas ar mafiozām struktūrām (Daesh, Saūda Arābija...). Tā ir dubulta – valstu un multinacionālo kompāniju – degradācija, traģēdija, kurai mēs esam liecinieki.         

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti