Uz Baškīriju, bijušo latviešu koloniju - Arhlatviešu ciemu, tagad sauktu ''Maksim Gorkij'' devāmies uzreiz pēc saulgriežiem. Devāmies divatā - es un mans uzticamais biedrs un kolēģis no iepriekšējām ekspedīcijām – Dainis.
Kā parasti viens no sarežģītākajiem uzdevumiem – pareizi izplānot, kas jāņem līdzi, ņemot vērā aviokompānijas noteiktos svara ierobežojumus. Jāsaprot, ko no visa var/un drīkst ietilpināt rokas bagāžā – parasti tas ir trauslākais ekipējums: kamera, optika, skaņu tehnika, un tad pārējais tiek nodots nododamajā bagāžā. Kaut kur starp statīviem un baterijām atradām arī nelielu vietu savām mantām – šoreiz ļoti ierobežotā apjomā. Kad tas viss sasvērts, sapakots un vēlreiz pārbaudīts uz lidostas svariem, esam cerības pilni, ka tiksim cauri drošības kontrolei bez papildu izmaksām par pārsniegto bagāžas svaru.
Pirms lidojuma ieturamies, jo nākamā pietura būs Maskavas lidostā nakts vidū.
Maskavas lidostā, gaidot lidojumu uz Ufu, pārdomājam scenāriju.
Ufā mūs sagaida Viktors Kārkliņš, Baškīrijas latviešu biedrības priekšsēdis. Viktors latviski pats nerunā, kaut arī viņa tēvs ir latvietis.
Ceļā No Ufas uz ''Maksim Gorkij'' Viktors mums izrāda dzimto pusi – apstājamies pie kāda uzkalniņa, kur savulaik esot bijušas iestādītas egles – tā, lai no augšas tiktu veidots raksts „Ļeņinam 100”. Tagad gan izlasīt vairs nevarot – citas nokaltušas, bet raksts ieaudzis mežā. Uzkalniņā iegravēts palicis vien kāds uzraksts par Uzvaras gadadienas atceri – atgādinot, ka uzvaras fakts Otrajā pasaules karā joprojām ir neatņemama turienes iedzīvotāju identitātes un pašvērtības apziņas sastāvdaļa.
Ceļā uz ''Maksim Gorkij'' ciemu viesojamies pie Viktora māsas. Vera ir pensionējusies un dzīvo kopā ar savu vīru Ahmedu. Vera lepojas ar to, ka viņa savulaik ieņēmusi atbildīgu amatu kādā lielā uzņēmumā un ka tagad viņai ir liela pensija, ne tā kā citiem. Pārvākušies uz šejieni no Ufas, lai baudītu rosīgu dzīvi ciematā - viņai ir kazas, paipalas, vistas, vairākas siltumnīcas, viņa vāra ievārījumus, gatavo konfektes un dara visu ko citu.
Mums tiek ierādīta atpūtas telpa.
Bakaldīna.
Vera ir saposusies lai dotos uz Līgo svinībām.
Ceļā uz Jāņu svinību vietu.
Līgo svinību vieta.
Folkloras kopas „Atbalss” dalībnieki mēģinājumā - vēl gan nezinām, kurš tieši no jauniešiem kļūs par mūsu filmas centrālo varoni.
Ilonas darba kabinets ir muzeja telpa, kas glabā liecības par latviešu gaitām Baškīrijā.
Ieradies pirmais autobuss. Mums par lielu pārsteigumu vēlāk visa pļava būs pilna ar svinētājiem, viesi būs no dažādām Baškīrijas malām.
Līgo pasākums ir gana nozīmīgs pasākums, un to svin arī rajona vadība. Vēlāk vakarā tiekam aicināti pievienoties mielastam VIP jurtā.
Esam apmetušies pie Ilonas Saverasas - latviešu skolotājas un folkloras kopas „Atbalss” vadītājas, kas ''Maksim Gorkij'' ciematā ir jau devīto gadu.
Līdzi esam paņēmuši našķus no Latvijas.
Pirmā iespēja aprunāties ar tiem, kas dosies uz Latviju, un pastāstīt, ar kādu mērķi esam ieradušies.
Puiši dažādu iemeslu dēļ esot atkrituši, tā kā filmas varonis būs kāda no šīm meitenēm.
Filmējam pēdējo mēģinājumu, pirms jaunieši dosies nogurdinošajā ceļā ar vilcienu Ufa – Maskava – Rīga.
Gatavošanās ceļojumam.
Vairākas reizes apmeklējam Arhangeļskas rajona centru. Apmeklējam arī vietējo universālveikalu. Savdabīgs kolorīts.
Karstā dienā atrodam arī peldvietu.
Gatavojam pelmeņus un esam gatavi filmēšanai.
Ciemata ielās.
Beidzot satiekam arī kādu ciemata latvieti, kas joprojām runā latviešu valodā.
Pie filmas varones Katlugai.
Kad pienācis vakars, tiekam aicināti uz tradicionālu uzbeku maltīti “tarčalkā”.
Vakars. Pietura pie ciemata ''Gorniy'', kur nākamās dienas agrumā sāksies Katlugai un citu jauniešu ceļojums uz Latviju.
Dabas ainavu piefilmējumi.
Vilciens Ufa – Maskava.
Maskava, pusceļā uz Latviju.
“Atbalss” dalībnieki Dziesmu svētku gājiena starta pozīcijās Vecrīgā.
Pēc gājiena.
