1991.gada vasarā gaiss bija kā sastindzis. Baltiešu brīvības ceļš – šķietami iebuksējis. Bija pagaisusi 1990.gada neatkarības deklarāciju reibinošā eiforija, atslābis arī janvāra barikāžu saspīlējums un tautu mobilizācijas sajūta. Neviens nevarēja paredzēt, ka jau vasaras beigās Baltija būs brīva. Un tā paša gada beigās – sabrucis viss padomju impērijas cietums.
Gorbačova vietā Janajevs
"Atslēgas"
Dokumentāls vēstures raidījumu cikls Latvijas Televīzijā par nozīmīgākajiem mūsu valsts gadsimtu senās vēstures notikumiem. "Atslēgas" ir Mārtiņa Ķibilda autorraidījums, kurā var tikt pausts arī autora viedoklis vai attieksme.
Krievija – tās bija trīs ceturtdaļas PSRS teritorijas. Krievijas parlamenta priekšsēdis, vēlāk prezidents Boriss Jeļcins bija spēcīgākais Gorbačova pretspēks no demokrātu puses.
Jeļcinam, nevis Gorbačovam, bija lemts kļūt par atslēgas figūru nākamo trīs dienu notikumos. Un galu galā – arī Baltijas valstu neatkarībā.
Atjaunotās PSRS līgumu bija plānots parakstīt 20. augustā. Pirmdien, 19.augustā, Maskavā no atvaļinājuma bija jāatgriežas Gorbačovam. Taču pirmdienas rītā, sešos pēc Maskavas laika, paziņojums centrālajā PSRS televīzijā šokēja visu pasauli:
"Sakarā ar to, ka veselības stāvokļa dēļ Mihails Gorbačovs nespēj pildīt PSRS prezidenta pienākumus, prezidenta pienākumus sāk pildīt PSRS viceprezidents Genādijs Janajevs. Lai pārvarētu dziļo krīzi, konfrontāciju, haosu un anarhiju, kas apdraud pilsoņu dzīvību un tēvzemes teritoriālo integritāti, lai nodrošinātu likumību un kārtību, noteikt ārkārtējo stāvokli."
Viceprezidents Janajevs ar citiem reakcionāriem bija nodibinājuši PSRS valsts ārkārtējā stāvokļa komiteju. Kompānija – ietekmīga un draudīga, tajā bija arī premjerministrs Pavlovs un visu trīs spēka struktūru vadītāji – aizsardzības ministrs Jazovs, iekšlietu ministrs Pugo un Valsts drošības komitejas (VDK) šefs Krjučkovs. VDK karaspēks bija bloķējis Gorbačova villu Krimā, prezidents faktiski bija arestēts. Loģiski, viņa veselības piesaukšana bija rupji meli. Klasisks valsts apvērsums.
Pēc pučistu paziņojuma televīzija pārtrauca normālu apraidi – translēja tikai baleta izrādes un multfilmas.
Ja pirms tam vasarā gaiss šķita kā sastindzis, nu tas teju vibrēja ar ausīs griezošu klusumu. Visi mēmi. Ko tālāk? Ilgi nebija jāgaida – Latvijas Augstākās padomes priekšsēdi Anatoliju Gorbunovu sazvanīja Baltijas kara apgabala šefs ģenerālis Kuzmins. Arī viņš izrādījās pučistu pusē.
Latvijā bez barikādēm
Latvijas iestādēm visi turpmākie lēmumi jāsaskaņo ar PSRS armiju. Ja notiks demonstrācijas, tās var izdzenāt ar tankiem.
Mūsu parlamentā un valdībā jau no rīta sākās karstas diskusijas – vai tautu atkal saukt uz barikādēm? Uzvarēja viedoklis, ka nē. Salīdzinot ar janvāri, tagad situācija bija daudz bīstamāka – PSRS varu sagrābuši agresīvi reakcionāri, un viņu rokās ir ne vairs tikai viena ekstrēma milicijas specvienība OMON, kas ārdījās janvārī, bet visa PSRS armija.
Baltijā tolaik bija dislocēti ap 200 000 vīru. Tāpēc tautai labāk palikt mājās un pretošanos izrādīt pasīvi miermīlīgi.
Uz mieru liekulīgi aicināja arī galvenais "pučistu" līdzskrējējs Latvijā, komunistu partijas pirmais sekretārs Alfrēds Rubiks. Kaut viņa vārdos bija labi saklausāma ieroču un rokudzelžu žvadzoņa: "Es ne tikai ar prieku, bet arī lepnumu sekoju notikumu attīstībai. Ir noticis tas, par ko mēs sapņojām."
Rubiks bravūrīgi klāstīja, ka pretpadomju partijas un mediji būs jāaizliedz, arī Dainim Īvānam jāatbild likuma priekšā, Latvijas valdības apsardzei jānoliek ieroči un vispār – būs jāveido jauna valdība.
Puča pirmajā diennaktī reakcionāru vara pieauga. Armija Rīgā ieņēma telefoncentrāli, televīziju un radio (tie sāka translēt no slepenām studijām Salaspilī un Latgales TV Rēzeknē), tiltus bloķēja bruņutransportieri, virs Rīgas lidinājās ar raķetēm bruņoti helikopteri, Doma laukumā – haotiska nakts apšaude. Parlaments un valdība nepameta darbavietas arī naktī, gluži kā viduslaikos pilsētā tika izziņotas vietas, kur tautai pavēstīt jaunākos lēmumus. Tauta bija paklausīga, lielos mītiņos negāja un barikādes necēla. Ielas bija tukšas.
Un vēl kāda atšķirība no janvāra – bija skaidrs, ka šoreiz galvenie notikumi risināsies nevis šeit, bet Maskavā. Nu bija viņu kārta celt barikādes.
Jeļcina pretošanās
Jau puča pirmajā rītā Jeļcins organizēja pretošanās centru, puču pasludināja par noziedzīgu un aicināja tautu uz barikādēm un streiku. Maskavas ielas reizē ar tanku kolonnām pārpludināja ļaužu tūkstoši.
Karavīri bija smagas izvēles priekšā – te pretī stāvēja nevis kaut kādi dumpinieki baltieši, bet savējie, paši krievi.
Arī pučistu vadoņi nervozēja. Pirmās dienas preses konferencē viceprezidentam Janajevam nodevīgi trīcēja rokas. Premjers Pavlovs vispār neieradās, jo bija saindējies ar alkoholu. Jau drīz sāka pienākt ziņas, ka virkne armijas un VDK komandieru pāriet Jeļcina pusē un atsakās dot pavēles Krievijas parlamenta šturmēšanai. Otra lielākā Krievijas pilsēta Ļeņingrada jau puča otrajā dienā paziņoja, ka tur tas ir izgāzies. Par spīti cenzūrai, Maskavas TV iespruka ziņas par Jeļcina pretošanos un pasaules nosodošo reakciju – tās redzēja visa valsts.
Kļuva redzams, ka pučs ir sasteigts un vāji organizēts. "Pučisti" apspēlēja paši sevi, izolējot Gorbačovu, bet atstājot brīvas rokas Jeļcinam.
Savā apmātībā ar PSRS glābšanu viņi nebija novērtējuši jauno situāciju – ka ietekmīgāks par PSRS prezidentu nu jau ir Krievijas prezidents. Nebija sapratuši, kurš ir karalis.
Sarosās arī baltieši
Cerīgo Maskavas notikumu spārnoti, sarosījās arī baltieši. 20. augustā Igaunijā un 21. augustā arī Latvijā parlaments atcēla iepriekš noteikto pārejas periodu valsts neatkarības atjaunošanai. Konstitucionālais likums "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pasludināja – Latvija ir neatkarīga valsts, tās pamatlikums ir 1922.gada Satversme. Likumu pieņēma pulkten 13.05, deputāts Berķis to tautai nolasīja no betona bļuķu sienas, kāds cits dāļāja apzīmogotas kopijas.
Doma laukumā vēl ārdās četri bruņutransportieri, viens jau teju teju grasās uzbrukt Augstākās padomes ēkai, bet tad apgriežas un aizbrauc.
No Maskavas pienāk ziņas, ka pučs ir izgāzies – situāciju kontrolē Jeļcins, armija atkāpjas, Pugo nošāvies, pārējie pučisti bēg, Jeļcina cilvēki dodas pakaļ Gorbačovam.
Noguris un izbiedēts, viņš vēlu vakarā ierodas Maskavā un paziņo: vienīgie, kas nav viņu apsveikuši ar atgriešanos, ir Sadams Huseins, Muamars Kadafi un Alfrēds Rubiks.
Rubiku, tāpat kā galvenos pučistus Maskavā, nākamajās dienās apcietināja un vēlāk tiesāja. Armija pameta ieņemtos objektus Rīgā, Baltijas kara apgabala šefs Kuzmins pat lūdza palīdzību Dainim Īvānam nodrošināt armijai autoinspekcijas eskortu. (Jā, nabadziņi! Tankiem iebrūkot pilsētā, nekāds eskorts nebija vajadzīgs!)
Tauta kā apreibusi izsprāga ielās, šķīda prieka asaras un dzirksteles Ļeņina statujas pakājē. Oktobra revolūcijas rēgs no šīs zemes bija izsvēpēts.
Par citu revolūciju puča sabrukuma dienā runāja Lietuvas Seima spīkers Vītauts Landsberģis. Precīzāk, par revolucionāru acumirkli, kas mums steigšus jāizmanto. To atceras tolaik vienīgais Baltijā akreditētais Rietumu diplomāts, Zviedrijas Ļeņingradas konsulāta Rīgas nodaļas vadītājs Laršs Fredēns. Landsberģis viņam pravietiski teicis – Maskavā drīz nostiprināsies jauna centrālā vara, līdz tam tā varētu pieņemt gandrīz jebko. Tāpēc baltiešiem savas neatkarības atzīšanā ir jāizdara izšķirošs gājiens, ko vēlāk visiem atliks pieņemt kā negrozāmu faktu. Tieši tā arī notika. Pašas Zviedrijas nākamo dienu diplomātiskās rokādes šo Landsberģa kombināciju apstiprināja.
Drosmīgā Islande
Uzreiz pēc puča, 22.augustā, Latvijas neatkarību atzina tikai kaimiņi baltieši un mazā, drosmīgā Īslande. Turpretī zviedru ārlietu ministrs 23.augustā atsūtīja pieklājīgu telegrammu, ar kuru deva aizplīvurotu mājienu – Zviedrija šādi rīkosies tikai pēc tam, kad to būs izdarījusi PSRS. Taču jau pēc četrām dienām, 27.augustā, nesagaidījuši PSRS, zviedri Baltijas valstis tomēr atzina. Kas šajās dienās bija mainījies? Atbilde vienkārša – 24.augustā Baltijas valstis bija atzinusi Krievija. Jeļcins.
Kaut pati formāli vēl nebija neatkarīga valsts, tieši Krievija parāva vaļā Baltijas starptautiskās atzīšanas slūžas. Atzīšanas akti plūda straumēm,
un, kad 17.septembrī Latvija tika uzņemta ANO, to jau bija atzinušas 74 pasaules valdības. Arī PSRS, kaut tam vairs nebija nekādas politiskas nozīmes, tikai simboliska. PSRS atzina Baltijas valstis tad, kad pati kā valsts faktiski bija mirusi.
Baltieši labāk kā pučisti bija sapratuši, ka Gorbačovs vairs nav spēlētājs. Tikpat ātri kā pasaule atzina Baltiju, jau augustā no PSRS izstājās arī citas republikas – Ukraina, Baltkrievija, Moldova, Kirgizstāna, Uzbekistāna... Vēl nupat bija plānots parakstīt jauno PSRS līgumu, bet nu tas nevienam vairs nebija vajadzīgs. Arī Jeļcinam ne. Vai Baltijas neatkarību viņš atzina tāpēc, ka bija pārliecināts demokrāts? Nē. Viņam tas bija izdevīgi, lai attaisnotu paša cīņu par Krievijas neatkarību. Ne jau tāpēc viņš pučā glāba PSRS prezidentu, lai izglābtu PSRS. Tēlaini izsakoties, Jeļcins izglāba Gorbačovu no svešām karātavām, lai... pašrocīgi noslīcinātu.
1991.gada 8.decembrī pēc Jeļcina ierosinājuma trīs slāvu republikas – Krievija, Ukraina un Baltkrievija – noslēdza vēsturisko Belovežas vienošanos. Pasludināja PSRS par izbeigušos un dibināja jaunu veidojumu – Neatkarīgo valstu savienību. 21.decembrī NVS pievienojās vēl astoņas republikas. 25.decembrī Mihails Gorbačovs nolika PSRS prezidenta un bruņoto spēku virspavēlnieka pilnvaras, padomju kodolpogu viņš nodeva Jeļcinam.
Kremlī tika nolaists PSRS un pacelts Krievijas karogs. 26.decembris ir oficiālā PSRS nāves diena.
Puča dienās Latvijas vēsture izšķīrās Maskavā. Ne jau pirmo reizi. Taču PSRS vēsturi palīdzējām izšķirt mēs, tepat. Brīvību alkstošā Baltija bija kā nāvējošs vīruss novārdzinātajā padomju impērijas rumpī, mēs ar brīvības ideju inficējām pārējās “brālīgās” šūnas. Rijīgā plēsoņa pati vainīga, ka mūs aprija. Aizrijās.
