Tomēr ierodoties Helsinkos uzzināju, ka situācija nav labāka un, iespējams, pat sliktāka nekā Latvijā. Runāju ar sociāliem darbiniekiem, pētniekiem, ierēdņiem un vienkāršiem garāmgājējiem, viņu stāsti ir gandrīz identiski tiem, kurus pēdēja laikā dzirdam Latvijas medijos. Cilvēki aizņemas, lai dotos ceļojumā, nopirktu kādu steidzami vajadzīgu vai vienkārši kārotu mantu, atmaksātu iepriekšējo kredītu un tad vairs nevar atdot naudu, procenti aug, soda naudas tāpat.
Sarunā ar pētnieci Kati Rantala minēju, ka joprojām nevaru saprast, kāpēc ātri kredīti sagādā problēmas arī Somijā. Rantala pastāstīja par kādu ASV zinātnieku veikto pētījumu pēc kura viņi secināja - pieejamie kredīti ar augstiem procentiem ir bizness, kurā jau ir iekodēti sabiedrības zaudējumi. Nevar piedāvāt ātrus aizdevumus esošajā formā un vienlaikus neiedzīt daudzus cilvēkus "parādu riņķī".
Sanāk, ka regulējums, kurš ir domāts lai pasargātu klientus, nogalinās biznesu. Vismaz tā apgalvo daži no jomas pārstāvjiem. Bet varbūt nē? Somijā 50% gada likmes griesti un pienākums izvērtēt klienta maksātspēju stāsies spēka šogad. Latvijai ir ļoti laba iespēja pavērot - kas notiek ar šo biznesu un kāda ir šādas likumdošanas ietekme. Vai tiešām ātrie kredīti ir bizness, kurš nevar pelnīt nekropļojot cilvēku likteņus, vai tomēr ir vidusceļš starp regulējumu un pilnīgu rīcības brīvību, ko ātro kredītu devēji bauda šodien Latvijā?
Jāpiebilst, ka "ātrie" aizdevumi var būt nepieciešami un pildīt arī sociālo funkciju. Piemēram, ja daudzbērnu ģimenei salūzt vienīga veļas mazgājama
mašīna vai ledusskapis, bet līdz algai ir palikušas vēl divas nedēļās. Somijā šādiem gadījumiem ir pašvaldību piedāvāts sociālais kredīts - to var noformēt
ātri, bez liekām formalitātēm un, galvenais, domei tas nav peļņu nesošs bizness. Atmaksas grafiks ir saudzējošs, gada likme tāpat.
