«Ātrās palīdzības» Ukrainai dienasgrāmata. Septītā diena. Slimnīca

"Jūs esat no Rīgas? Man tur ir sieva un dēls. Dēls ieguva otro vietu atklātajā boksa čempionātā!" Ķirurgs Jurijs Kuzņecovs rāda fotogrāfiju. Tajā redzams sportisks jaunietis uz pjedestāla. Seja ir nopietna. Tāda pati kā tēvam. Šķiet, ka cilvēks nav gulējis gadu un smaida tikai ļoti īpašos gadījumos. Piemēram, kad rāda dēla fotogrāfiju.

Jurijs Kuzņecovs atbalstījies ar plecu pret pagraba sienu. Viņš pavadījis Izjumā visus četrus okupācijas mēnešus. Ārstējis cilvēkus, operējis pagrabā. Un pagrabā joprojām stāv pacientu pārvadāšanas ratiņi – katram gadījumam.

"Maksimāli daudz mēs te bijām marta sākumā – vairāk nekā septiņdesmit cilvēki. Sēdējām, dzirdējām sprādzienus. Kad nogāzās lifts, te viss bija putekļos, nekas nebija redzams," atceras dakteris Kuzņecovs. "Zināt, kad man pateica, ka mana māja ir sagrauta un es ieraudzīju to, kas no tās palicis pāri, es iesmējos. Droši vien nosprieda, ka esmu sajucis prātā. Bet es nodomāju – ja es nebūtu bijis darbā, nav zināms, kā viss vēl būtu beidzies."

Arī slimnīcai trāpīja. Tāpat kā visapkārt. Veselu māju centrā praktiski nav. Ir dažādas sagruvuma pakāpes. Privātais sektors, hruščovkas, veikali, skola… Iebraucot redzamas divas piecstāvu mājas. Kad piebraucam tuvāk, saprotam, ka viena. Vienkārši mājai nav vidus. Kaut ko tādu mēs jau esam redzējuši Borodjankā. Tikai tur tādi bija divi kvartāli, bet te, šķiet, puse pilsētas. Sagrautās daudzstāvu mājas ceturtajā stāvā redzamas klavieres. Trešajā stāvā – skolēna skapis, pilns ar grāmatām. Zem kājām – mierlaika dzīves atlūzas. Divi kaķi nepārtraukti glaužas gar kājām – lūdz kaut ko ēdamu. No bada ēd arī presētu musli batoniņu. Pie vienas no kāpņu telpām pieslietas durvis, uz tām ar krītu uzrakstīts: "Dzīvo cilvēki."    

"Elektrība ir, ūdens ir, atbrauca mašīna ar detaļām – drīz būs arī apkure," stāsta slimnīcas ģenerāldirektors Dmitro Zinovjevs. Pēc viņa teiktā, slimnīcas štatā atgriezušies jau 190 darbinieki – gandrīz puse. Un gandrīz puse no 50 tūkstošiem iedzīvotāju palikuši arī pašā Izjumā.   

Uzņemšanas nodaļa tagad ir viens koridors. Te ir silti un gaiši. Miera saliņa. Uzbraucam ar mūsu "ātro" uz rampas. Mums jāizkrauj humānā palīdzība – zāles un pārtikas produkti – un jāatdod mašīnas atslēgas. No mūsu opeļa atnesu maisu ar silto apģērbu. To savākuši Latvijas Televīzijas darbinieki divas dienas pirms mūsu aizbraukšanas. Pirmās adītās zeķes tiek palātā guļošajam gados vecākam vīrietim. Arī pārējo apsola izdalīt pacientiem.

Pārliekam kastes ar zālēm uz pacientu pārvadāšanas ratiņiem. Uzņemšanas nodaļā ir divi ratiņi, abi piekrauti. Pēkšņi atskan sirēna – atbraukuši pilsētā strādājošie "ātrie". Medmāsu sejas tikko bija priecīgas, bet pēkšņi visi sadrūmuši. Koridorā atskan: "Ļepestok", "Ļepestok", "Ļepestok"… ("Ļepestok", tulkojumā no krievu valodas "ziedlapiņa", – mīna, ko karā Ukrainā izmanto Krievijas karaspēks – red.) Ātri atbrīvojam vienus pacientu pārvadāšanas ratiņus.

"Debilais, bļ***! Gāja sēņot!" notiekošo ātri paskaidro slimnīcas direktors.

"Vai tad sēnes vēl ir?" jautāju.

"Kā nekad! Lūk, viņi arī sēņo. Bet tur visapkārt šīs "ziedlapiņas" izmētātas! Kaut drīzāk sāktu snigt," pārdzīvo direktors.

Koridorā ieved pacientu. Kalsns vīriņš. Bāls. Acis aizsedzis ar roku. Labā kāja savilkta ar siksnu un žņaugu. Izskatās, ka nav katastrofa. Dakteris Kuzņecovs palīdzēs.

Atdodam atslēgas. Atvadāmies no ceļabiedriem šosejas malā netālu no Harkivas. Rīt viņi brauks uz Kupjansku, uz evakuāciju. Tur ir vēl sliktāk. Bet mēs – uz mājām.

Pabeidzu rakstīt jau uz Ukrainas un Polijas robežas. Nav spēka.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ārpus ētera

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti