Kas tieši pamudināja viņu atrast manu profilu un man to uzrakstīt? Un kāpēc esmu mūdzītis, nevis mūdzis? Atbildes nesaņēmu. Jo ierosinājumu tikties personīgi (es tieši tad gatavojos braukt uz Rēzekni) šis nevienaldzīgais rēzeknietis noraidīja. Un izrādījās, ka viņš ir bijušais rēzeknietis, jo tagad dzīvo Vācijā.
Par ziedojumiem iegādājoties neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnu, tā dodas ceļā uz Ukrainu. Ceļu līdz galapunktam dokumentālā filmā iemūžina sabiedrisko mediju multimediju platformas Rus.LSM.lv komanda.
Taču šī vēsts vēl ir pūkaina kā sniegpārsliņa. Tajā negatīvisma lavīnā, kas gāzās pāri tiem, kuri 24. februārī nosauca agresoru par agresoru, bet karu par karu. Attieksme pret bēgļiem un pret atbalstu Ukrainai ir būtiska daļa no šīs lavīnas. Lai gan nevācam naudu pat šāviņiem. Bet "ātrās palīdzības" automašīnai. No kuras atkarīga cilvēku glābšana. Pa zilbēm: glāb-ša-na.
Protams, tādas vēstis var skaidrot kā Putina propagandas panākumu. Bez šaubām, Putina propagandai ir panākumi. Tomēr jautājums ir par to, kāpēc šī propaganda devusi tādus naida augļus daļā Latvijas sabiedrības. Tajā daļā, kas mājās runā krieviski. Šajās mājās pašlaik bieži vien notiek īstas traģēdijas – tēvi un mātes sarauj attiecības ar bērniem, ģimenes tērzēšana vatsapā apklust, un ir risks, ka saviesīgas pasēdēšanas pārvērtīsies kautiņā. Mūsu vecāki tagad ir no tās paaudzes, kam krietni pāri piecdesmit. Kāpēc tieši šī paaudze izrādījusies tik neiecietīga un agresīva? Tam, manuprāt, ar solovjovu, kiseļovu un Prigožina botu fermu spēkiem ir krietni vien par maz. Tātad – kāpēc tā?
Un tad mēs, kā mēdz notikt, sāksim uzskaitīt savstarpējos pārmetumus. Bet jūs tā! Toties jūs – tā! Kurš gan nezina šo pārmetumu sarakstu. Tas papildināts desmitiem gadu. Un aizvien turpina kļūt garāks. Un tā uz riņķi. Jūs – tā! Taču jūs – tā!
Un attieksme pret bēgļiem un palīdzību Ukrainai arī nokļuvusi šajā riņķī. Vieni palīdz. Citi ļauni kulsta mēles. Taču šis ir tieši tāds gadījums, kad šim vāveres skrējienam ritenī laiks pielikt punktu. Un beidzot izlaist vāveri brīvībā. Tas nav jautājums par mūsu attiecībām Latvijā.
Empātija ir apzināta cita cilvēka iekšējās pasaules un stāvokļa izpratne, spēja just līdzi un līdzpārdzīvot. Empātija ir tas, kā mūsu sabiedrībā ļoti trūkst.
Kāpēc mēs tagad stāvam uz Polijas un Lietuvas robežas par Latvijas iedzīvotāju ziedojumiem nopirktā "ātrās palīdzības" mašīnā? Tāpēc, ka tā pati empātija neļauj palikt mājās. Arī Sergejam Sņegirjovam, kurš vāca naudu "ātrās palīdzības" mašīnas iegādei. Un tiem cilvēkiem, kuri šo naudu ziedoja. Un tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri vāc mantas bēgļiem. Un tiem brīvprātīgajiem, kuri sagaida ukraiņus uz robežas, autoostā, palīdzības centrā. Un tiem cilvēkiem, kuri uzņem bēgļus savās mājās.
Empātija ir tas, kā trūka mūsu vecākiem. Tai paaudzei, kas vecāka par piecdesmit gadiem. Un ne tikai viņiem. Jo mums patiešām ir empātijas deficīts. Tomēr tas nenozīmē, ka, ja paši neesam saņēmuši līdzjūtību un izpratni, mums līdzjūtība un izpratne jāliedz citiem. Mēs arī neliedzam.
Par turpmāko ziņošu.
