Atis Klimovičs: 14.jūnijs aktuāls aizvien

Katrs dzirdējis aicinājumus neraizēties par pagātni, kas neesot auglīgi šodienai, tā vietā drīzāk būtu liekamas rūpes par ekonomikas sakārtošanu. It kā labi gribēti un viltīgā vientiesībā pateikti vārdi, jo - kurš gan varētu iebilst piedāvājumam galvenokārt domāt par to, kā dzīvot labāk. Šāds uzstādījums tomēr zaudējis aktualitāti, jo vajadzību pēc izpratnes par aizgājušajiem laikiem vēl jo vairāk pieprasījis pieaugošais mūsdienu saspīlējums.

Par neapšaubāmu nepieciešamību ikdienā, meklējot atbildes uz dažādajiem izaicinājumiem, kļuvusi vēršanās pie vēstures. Ilgu laiku lielākajai sabiedrības daļai tā bijusi minimāli zināma. Ņemot vērā, ka gandrīz pusgadsimtu padomju okupācijas laikā vēsture tikusi noglabāta aiz daudzām cieši noslēgtām durvīm, ir nepieciešams laiks, lai pat apzinīgs pilsonis mēģinātu kaut cik sakārtot domas un izpratni par savas tautas un valsts pagātni. Arī spētu to ievietot plašākā starptautiskā kontekstā.

Turklāt nemaz nav jābūt pārlieku jūtīgai uztverei, lai kontakti ar vēsturi izvērstos smagos pārdzīvojumos. Tomēr tā bijusi realitāte, bieži ārkārtīgi smaga, taču tās iepazīšana ļauj gūt daudz izzinošas informācijas un tā var arī stiprināt emocionāli.

Mūsdienu notikumi ar Kremļa agresiju Donbasā, Krimas aneksiju un represijām pret pamatiedzīvotājiem - Krimas tatāriem - papildus mudina šajās dienās pieminēt 14.jūnija komunistiskā genocīda upurus. To aicinājusi Latvijas Evanģēliski luteriskā baznīca, kas norādījusi: "14.jūnijs ir mūsu tautas sēru diena. Mēs pieminam 1941.gada 14.jūniju, kad mūsu dzimtenē Latvijā tika apcietināti ap 15 000 cilvēku un necilvēcīgos apstākļos aizvesti tālu prom no savām mājām. Latvijas neatkarība bija zaudēta, čekas pagrabos pazuda draugi, radi, kaimiņi, ģimenes tika šķirtas, bērni no vecākiem, vīri no sievām… To vidū bija daudzi mūsu garīdznieki, draudžu darbinieki, kas rupjās varas priekšā nenodeva savu ticību, bet gan gāja mocekļu ceļu."

Kā liecina dažādos atmiņu stāstos dzirdētais, padomju represiju nežēlība un mērogi pārsteiguši faktiski visus Latvijas iedzīvotājus. Var mēģināt vienīgi iztēloties, kāda būtu bijusi Latvijas atbilde uz padomju notu, ja vairākums valsts iedzīvotāju tolaik saprastu, kas gaidāms līdz ar Sarkanās armijas atnākšanu. Tā, protams, ir zīlēšana no sērijas, kā būtu, ja būtu.

Un tomēr, kā spriež ne viens vien tagadējais Latvijas armijas virsnieks, pretoties padomju okupantiem vajadzējis.

Tas, pirmkārt, attaisnotu armijas kā valsts bruņotas aizstāves pastāvēšanu, otrkārt, apgrūtinātu Maskavas melus par Latvijas brīvprātīgu iestāšanos PSRS, treškārt, ļautu daudziem izvairīties no pazemojošas sagūstīšanas un sodīšanas ar nāvi.

Kā lai šodien, priecājoties par mūsu sportistu panākumiem starptautiskajās sacensībās, nepadomājam par Kārli Kļavu, pirmo latvieti pasaules čempionu. 1937.gadā viņš ieguvis zelta medaļu Helsinkos, šaujot ar automātisko pistoli “Walter”, bet četrus gadus vēlāk, tieši 14.jūnijā, deportēts uz Sibīriju. Pastāv divas galvenās viņa nāves versijas: nomiris ieslodzīto transportēšanas laikā baržā, pēc tam viņa līķis iemests Jeņisejā. Pēc citām ziņām, bijušais Latvijas armijas virsleitnants nošauts.

Laiku pa laikam derīgi atgādināt, ka pēc neatkarības atjaunošanas tieši vēstures asiņainās lappuses diktējušas Latvijai nepārprotamu un skaidru ceļu uz NATO un Eiropas Savienību. Nepieciešams apzināties, ka iespējams ir viss – daudzveidīgi noziegumi un bruņotas agresijas (par to liecina gan XX gadsimta PSRS vēsture, gan tās politiskās mantinieces Krievijas īstenotās represijas, politiskās slepkavības, militārie iebrukumi – Gruzijā un Ukrainā). Katram apzinīgam Latvijas pilsonim reizi gadā derētu atsvaidzināt izpratni par Krievijas režīma noziedzīgo un agresīvo raksturu, lai varētu atbilstoši rīkoties.         

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti