Atis Klimovičs: Vēlēšanas Gruzijā apliecina sabiedrības izaugsmi

Aizvadītās prezidenta vēlēšanas Gruzijā apliecinājušas, ka šī visai karstā reģiona valsts tomēr ir nopietni vērtējams Rietumu sabiedrotais. Tas parādīts ar balsojuma iznākumu, ļaujot izdarīt secinājumu par vēlētāju brīvu izvēli.

Šajā ziņā Gruzija tradicionāli izcēlusies uz abu pārējo Dienvidkaukāza valstu Armēnijas un Azerbaidžānas fona, tas apliecināts arī tagad. Neraugoties uz visas varas atrašanos vienās valdošās partijas "Gruzijas sapnis" rokās, vēlēšanu pirmajā kārtā tā saņēmusi īstu pļauku, jo minētajam politiskajam spēkam nav izdevies gūt gaidītos rezultātus. Drīzāk tie atnesuši nepatīkamu pārsteigumu, jo partijas pārstāvji nākamajā dienā pēc balsošanas runāja par to, ka viņiem neesot izdevies uzrunāt vēlētājus.

Beidzamajās dienās pirms vēlēšanām ar aktivitāti izcēlās bagātākais valsts iedzīvotājs, Krievijā pie miljardos mērāma kapitāla tikušais, par pelēko kardinālu uzskatītais Bidzina Ivanišvili, kas vada "Gruzijas sapni". Viņš nebeidza atkārtot, ka jau iepriekš līdz apnikumam apliecinājis amerikāņiem un eiropiešiem, ka neapšaubāmi vedot valsti Rietumu virzienā. Ar to B.Ivanišvili zināmā mērā centās labot "Gruzijas sapņa" vēlēšanās atbalstītās kandidātes Salomes Zubarišvili izteikumus, ka 2008.gada Piecu dienu karu ar Krieviju uzsācis toreizējais valsts galva Mihails Saakašvili. Tagad redzams, ka pietiekami lielu daļu sabiedrības tomēr bija ietekmējuši šie S.Zubarišvili izteikumi, bet opozīcija tos izmantoja, apsūdzot viņu prokrieviskā pozīcijā.

Visdrīzāk vēlētāju izvēli tomēr noteikušas nevis ārpolitiskās aktualitātes, bet gan reālais stāvoklis ekonomikā un tas nav spīdošs.

Izaugsme ir pārāk lēna, nacionālās valūtas lara kurss būtiski pasliktinājies, un to katrs Gruzijas iedzīvotājs var viegli pamanīt savā maciņā. Gaidītos uzlabojumus nav izdevies sasniegt, lai gan 2012.gada parlamenta vēlēšanās uzvarējušā "Gruzijas sapņa" solījumi bira kā no pārpilnības raga. Skeptiķi izsakās, ka valdošā partija  visus sešus gadus kopš varas iegūšanas esot nodarbojusies ar M.Saakašvili laiku kritiku, nevis nopietnu darbu. Šķiet, ka "Gruzijas sapnis" gana omulīgi izmantojis iepriekšējās varas paveikto, bet pašam nav bijis spēju īstenot lielus projektus.

Skaitļi rāda, ka B.Ivanišvili tomēr spējis ietekmēt zināmu orientieru maiņu, jo Krievija kļuvusi par galveno ekonomisko partneri. Lieki vaicāt, kā tas atbilst nacionālajām interesēm, jo labi zināms, kādā veidā saimniecisko kontaktu kārtošanā mēdz izturēties Maskava. 2000.gadu vidus ir labs piemērs – neapmierināta ar Gruzijas prorietumniecisko kursu, M.Saakašvili aktīvo pozīciju starptautiskajā arēnā, atgādinot par Kremļa veikto slēpto agresiju divās autonomijās Dienvidosetijā un Abhāzijā, tuvošanos NATO -, Krievija pārtrauca gruzīnu vīnu un citu lauksaimniecības produktu iegādi. Pēc tam, redzot, ka Gruzijas interese par Rietumiem tomēr palikusi nemainīga, Krievija izšķīrās par militāru agresiju. Tika izdarīts viss – apšaudīti gruzīnu karavīri un gruzīnu apdzīvoti ciemi, līdz Krievijas panāca, ka M.Saakašvili atdod pavēli atklāt uguni pret Dienvidoestijas administratīvo centru Chinvali.

Kremlim bija izdevies ievilkt Gruziju karā un tūlīt "nez kādēļ" klāt bija krievu militārās vienības. Par kaunu līdz pat šim brīdim parūpējās Eiropas Savienības komisija, kas veica analīzi, atzīstot Gruziju par kara aizsācēju. Te vērts pieminēt vienkāršu Gruzijas pilsoni fiziķi, kas šādu novērtējumu nosauca par absurdu: “Saakašvili darbojās Gruzijas teritorijā, kā viņš varēja sākt karu! Ja viņš to būtu izdarījis ārpusē citā valstī, tad tā varētu teikt”. Pieredzējušais karavīrs – pulkvežleitnants Temuri Lipartiliani, kas astoņus gadus savas militārās karjeras laikā piedalījies karadarbībā, norādīja uz M.Saakašvili kļūdu un vienlaikus uzsvēra, ka  “tas taču ir pilnīgs neprāts apgalvot, ka trīs miljoni gruzīnu uzbrukuši Krievijai.”

2008.gada karam pilnīgi negaidīti bija pievērsta pārāk liela uzmanība šajās vēlēšanās, kas  atņēma uzmanību diskusijām par praktiskiem jautājumiem. Taču tas zināmā mērā atgādināja, ka problēma nav izzudusi – 20% Gruzijas teritorijas ir okupējusi Krievija, kas robežzonā uzvedas kā neviena nekontrolēts noziedznieks.

Parasta aina – no Krievijas kontrolētās teritorijas mēdz ierasties bruņotas personas un nolaupīt tur dzīvojošos Gruzijas pilsoņus.

Pašreizējā Gruzijas valdība uz šādu darbošanos faktiski piever acis – it nemaz nenodrošinot savu iedzīvotāju drošību. Kā norāda opozīcija, valdība pat nemēģina par to pavēstīt ārpasaulei. Diezin vai ar šādu principu trūkumu robežu sargāšanā var iegūt cieņpilnu attieksmi no Krievijas.

Var pieņemt, ka Krieviju līdz šim apmierinājis "Gruzijas sapņa" darbība – vārdos par kursu uz Rietumiem, bet darbos lēnām tieši pretējā virzienā. Šādu viedokli noteikti noraidīs lielākā daļa no "Gruzijas sapņa" atbalstītājiem, jo sabiedrības vairākums jau sen izšķīries par eiroatlantisko virzienu. Turklāt arī B.Ivanišvili atkārto to pašu. Jebkurā gadījumā prezidenta amats, ja izdosies gūt sekmes vēlēšanu otrajā kārtā, ļaus opozīcijai biežāk atgādināt par sabiedrības noskaņojumu, kā arī kuplināt savu atbalstītāju skaitu pirms 2020.gada parlamenta vēlēšanām. Vienas vai otras puses uzvara tad ļaus runāt par zināmām svārstībām uz vienu vai otru pusi. Bet, kas attiecas uz Maskavu, tā visu to vēros, vienmēr paturot iespējas atgādināt par savu karavīru tuvumu. Iekāpjot automašīnā Tbilisi, jau pēc 40 minūšu ilga brauciena var ieraudzīt Krievijas armijas posteņus.

Par to, vai uz Gruzijas politiskās skatuves kaut kas mainījies, varēs runāt, kad būs zināms jaunais valsts prezidents.

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti