Visā Latvijas teritorijā vienām mācībām seko nākamās, kas pozitīvi no vairākiem aspektiem.
Pirmkārt, vienības regulāri pilnveido savas kaujasspējas, otrkārt, ierindā konkrētajā laikā atrodas vairāk apbruņotu cilvēku, kas gatavi tūlīt pildīt pienākumus, treškārt, pašu karavīrus biežāk redz citi valsts iedzīvotāji. Tas gan, visdrīzāk, nenozīmē, ka sabiedrībā ir pietiekami informācijas un izpratnes par armiju un zemessardzi. Jāšaubās, vai daudzi joprojām, domājot par karavīriem, neatrodas dažādu stereotipu gūstā.
Viens piemērs – jau izskanējuši spriedumi, ka aizsardzības mācībā, ko paredzēts ieviest 10. un 11. klašu programmās, nākšoties daudz un muļķīgi soļot. Var pieņemt, ka šāds viedoklis izteikts, izmantojot priekšstatus par bijušo PSRS armiju un attiecīgo priekšmetu Latvijas skolās līdz 1991.gadam. Jebkurā gadījumā bažas par nelietderīgu maršēšanu apgāžamas gluži vienkārši – rādot nodarbības jaunsardzē un apmācības zemessardzē.
Saprotami, ka dienests armijā un zemessardzē ir saistīts ar zināmām grūtībām, kuru pārvarēšana bieži vien prasa zināmu fizisku izturību un morālu pacietību. Tomēr ne jau zābaku deldēšana ierindas soļošanā ir galvenais apmācību elements. Var pieņemt, ka to derētu zināt visiem. Arī tiem, kas apsvēruši pieteikšanos zemessardzē, taču atturējušies no tā, jo nav bijuši pārliecināti par savu fizisko spēku. “Zemessardzē nevienu neizdzen, necenšas nokausēt. Tas taču redzams mūsu mācībās, kurās nav paredzēta karavīra nokausēšana līdz spēku izsīkumam. Cenšamies panākt gluži pretējo, lai zemessargs spēj būt labā formā, lai viņš saprastu savus uzdevumus un tos precīzi izpildītu. Tas individuālajā līmenī, bet jau nākamajā darbojamies, lai precīzi savā starpā darbotos visas vienības,” tā portālam LSM pēc nesenajām mācībām stāstīja Zemessardzes 56.Jēkabpils kājnieku bataljona kapteinis Guntars Rožlapa. Priekštatu par teikto varēja iegūt dabā, noraugoties, kā šī bataljona zemessargi sadarbojās ar mīnmetējniekiem, kā iekārtoja pozīcijas, kā tajās dežurēja visas nakts garumā, bet rīta agrumā uzbruka apšaudes zonā iebraukušajam pretiniekam.
Kauja beigusies, un visi mācību dalībnieki, gan 56.bataljona zemessargi, gan viņu pretinieks – no Zemessardzes 55.Aizkraukles kājnieku bataljona (kas šoreiz uzvarēts), gan Zemessardzes 34.artilērijas bataljona vienība un Lietuvas zemessargu nodaļa nostājušies rīta saules apspīdētā piekalnē. Gandarījums daudzās sejās, lai gan 56.bataljona komandieris pulkvežleitnants Vents Kodors norāda uz to, ka bijušas arī kļūdas. Iespējams, tās saistītas ar to, ka bieži vien ir neiespējami pieturēties pie iepriekš rūpīgi izstrādātā plāna. Ne velti mēdz teikt, ka visi plāni ir spēkā vien līdz pirmajam šāvienam.
Pēc pulkvežleitnanta domām, šoreiz īpaši izceļama esot sadarbība starp kājnieku un artilērijas bataljonu vienībām. To varēja novērot arī LSM – saņēmuši koordinātes no kājniekiem, mīnmetējnieki atklāja uguni un tad, kā paredz kara vešana, ļoti ātri sagatavoja ieročus braucienam un pārdislocējās uz citām pozīcijām. V.Kodors pateicās mūsu sabiedrotajiem lietuviešiem, ar kuriem mūs vieno izpratne par ciešas sadarbības nepieciešamību. Nav šaubu, ka no tā ir atkarīga kā mūsu, tā arī viņu neatkarība.