Iespējams, arī iebrukums Gruzijā 2008.gadā daudziem vēl nešķita skaidra norāde, ka Krievija atgriezusies savā tradicionālajā agresīvajā veidolā. Likumsakarīgā veidā karam Dienvidkaukāzā (lai arī tikai piecas dienas ilgam) sekoja intensīva krievu armijas apbruņošana un nostiprināšana, kas beigu beigās aizveda līdz agresijai Ukrainā. Tiesa, cītīgi slēptai, jo tās sākuma posmā pagājušajā vasarā pat tika ziņots par „padomju tankiem”, kas šķērsojuši Krievijas un Ukrainas robežu. Tagad par laimi tādas blēņas par „padomju” tehniku citu valstu mediji, cerams, vairs neklāsta, taču Krievijas propagandisti savas valsts acīmredzamo militāro klātbūtni noliedz joprojām.
Savādāka aina vērojama Baltijas valstu robežu tuvumā – daudzas reizes palielinājušos kara aviācijas lidojumu un kuģu atrašanos tieši pie mūsu robežām krievi nenoliedz, vienīgi to izskaidro ar radušos nepieciešamību veikt pārvietošanos. Pat ja tā, kādēļ tas darāms agresīvā veidā, neatbildot uz pieprasījumiem par identitāti, turklāt radot draudus civilās aviācijas lidmašīnām? Klaja muskuļu izrādīšana necivilizētā veidā. Huligāniska uzvedība, aiz kuras slēpjas militāristu nolūki aviācijas un flotes sagatavošanā iespējamajai karadarbībai Baltijas reģionā.
Latvijas amatpersonu komentārus par Krievijas militārajām aktivitātēm un kopējo drošības situāciju reģionā saprotami vada vēlme sniegt mierinājumu ierindas pilsoņiem, no kuriem daudzi virtuvē runā par kara iespējamību. Var piekrist aizsardzības ministra Raimonda Vējoņa apgalvojumam, ka šobrīd nepastāv tiešs militārs apdraudējums Latvijai, taču tad vajadzētu atbildēt uz jautājumu, cik ilgā laikā pie Latvijas robežas iespējams nogādāt potenciālā pretinieka kaujasspējīgu vienību – kaut vai brigādes sastāvā. Jādomā, ka zinoši virsnieki piekritīs - tam nebūs nepieciešams ilgs laiks. Lai iesāktu karadarbību, pietiks ar šo brigādi, un tad jau varēs pievilkt arī citus spēkus.
Arī premjerministre Laimdota Straujuma, visticamāk, vēlēdamās pateikt kaut ko pozitīvu vēlētājiem, pēc tikšanās ar Igaunijas valdības vadītāju kā milzu atklājumu paziņoja, ka līdzekļu taupības nolūkā nepieciešams veikt kopīgus bruņojuma iepirkumus. Valdības vadītājai šajā jautājumā tā finansiālā nozīmīguma dēļ nāktos parādīt lielāku kompetenci. Būtu jāzina, ka jau iepriekšējais aizsardzības ministrs uzsvērti cerīgos vārdos izteicās par iespējamiem kopīgiem Baltijas valstu iepirkumiem. Taču tie – gan igauņu (zināmā mērā snobiskās attieksmes dēļ – ko ar nabagiem krāmēsies, mums viss ir tikai pats jaunākais), gan lietuviešu lokālo „biznesa” plānu un arī pašu latviešu grēku dēļ vienkārši nav iespējami. Nožēlojami, ka trīs valstis par to nav spējīgas vienoties. Taču šajā gadījumā vismaz ir runa par naudu un to kaut kā var izskaidrot. Bet kā lai saprot atšķirīgo attieksmi, izvēloties konkrētu bruņojumu? Lietuvieši tikko vienojušies ar Vāciju par pašgājēju lielgabalu iegādi, bet Latvijas bruņotajiem spēkiem tādi nav nepieciešami. Pieredzējuši virsnieki norāda, ka šādi ieroči ir vajadzīgi, taču Latvija tos nepērk kopā ar Lietuvu.
Ņemot vērā jaunos ģeopolitiskos apstākļus, valdības vadītājai nāktos labāk orientēties ar valsts aizsardzību saistītos jautājumos. Un ne tikai tādos, kas attiecas uz miljonos vērtiem iepirkumiem. Aizsardzības ministrs varētu pastāstīt Straujumai, ka valsts nespēj apgādāt visus zemessargus pat ar guļammaisiem (zemessarga rīcībā ir guļammaiss 48 eiro vērtībā). Arī pastāstīt, ka Zemessardzei nav noliktavu, kur glabāt munīciju. Konkrēts jautājums – vai ar labu gribu šādas ēkas nav iespējams uzbūvēt vienas vasaras laikā? Taču bez politiskās gribas un nepārvarot bremzējošo iepirkumu sistēmu, visu (kā vienmēr) iespējams ievilkt uz gadiem. Skumjas vairo valstiskā pārbirokratizēšanās, un tādēļ pat Vējoņa svētku uzruna 4.maijā pa īstam „nepaņem”. Cerības vieš viņi – no „tautas”, kas daudz lielākā skaitā kā iepriekšējos gados piesakās Zemessardzē (arī paši nopērk guļammaisus) un Zemessardzes vadība, kas norāda uz to, ka vēl viens četrdesmitais gads nebūšot iespējams.
