Atis Klimovičs: Uz visiem jautājumiem pilsonim jācenšas atbildēt pašam

Sava Latvija mums katram vispirms jāaizstāv pašam un tā dienu pēc dienas. Tikai tā iespējams pretoties tam, ko sauc par naidīgi noskaņota kaimiņa propagandu un viltus ziņām.

Laiki kļuvuši pārlieku nopietni: pietiekami paraudzīties vien uz agresīvo Krievijas uzvedību starptautiskajā arēnā, un ar to, ka mūsu vietā padomās labi zinoši žurnālisti, prezidents un citi augsta ranga politiķi, šodien ir krietni par maz.

Pilsonim pašam jāatbild uz dažādiem jautājumiem – vai Latvija ir izdevusies vai neizdevusies valsts. Tieši to – otro variantu Kremļa propagandas aparāts cenšas iedēstīt šejieniešu uztverē.

Gluži tāda pat taktika redzama Krievijas karā (nepieteiktajā) pret Ukrainu, kas Kremļa ideologu atzinumā esot pilnībā caurkritusi valsts ar lielu lērumu fašistiski noskaņotu pilsoņu. Dīvaini – esmu redzējis desmitiem krieviski runājošu Ukrainas pilsoņu, kas ar ieročiem rokās karo pret mistiskās “krievu pasaules” uzbrukumu, bet tiek pasludināts, ka arī šie - Donbasa iedzīvotāji ir fašisti. Te vietā atgādinājums par zagli, kas visskaļāk sauc pēc zagļa noķeršanas.

Tieši tāda pat melīga saukšana attiecas uz militāro sfēru. Tam vajadzētu būt labi saprotamam, kura puse bijusi sevišķi naska uz bruņošanos un regulārām provokācijām – jādomā medijiem sen apnicis reaģēt uz krievu kara lidotāju necivilizēto uzvedību gaisa telpā. Ko lai saka par Kaļiņingradas apgabala pieblīvēšanu ar kara lietām, par trīs jaunu divīziju izvietošanu pie Baltijas valstu robežas un mācībām Zapad-2017 ar 100 tūkstošs karavīru piedalīšanos?

Grūti noticēt, ka vidējais ziņu patērētājs par to varētu nezināt. Izrādās var, jo ne jau viens vien latvietis uzspēlētā naivumā pajautā – kāda iemesla dēļ šeit ieradušies amerikāņu tanki? Tādos brīžos derīgi norādīt, ka uz tik ievērojamu krievu kara mašīnas pieaugumu Baltijas reģionā vai tā tuvumā NATO atbildējis vien ar nieka trim bataljoniem Baltijā un gana regulārām, taču skaitliski daudz mazākām mācībām.  

Ko lai dara, laiks prasa no pilsoņa kaut vai minimālu orientēšanos pat militāros jautājumos.

Latvijas pilsoņu lielākajai daļai, cerams nav nopietnu sentimentu pret padomju laikiem. Ja ir, pamēģiniet godīgi paskatīties atpakaļ. Pats atgriežos atmiņās septiņdesmito gadu sākumā. Nekā savādāk kā ar šausmām nevaru domāt par mūsu septiņus cilvēkus lielo ģimeni, kas “attīstītā” sociālisma laikos dzīvojusi divistabu dzīvokļa 34 kvadrātmetros. Dzīvoklī, kurā nav grāmatu par it kā nebijušajiem jeb brīvās Latvijas laikiem, kurā par šo laiku nerunā. Kurā atmiņas par pagājušo padomju terors iedzinis dziļos un reti aiztiekamos apziņas apcirkņos. Viena no dzīvokļa iemītniecēm – visu darba mūžu nostrādājusi par medmāsu. “Visu laiku strādāju pusotru slodzi. Atceros, reiz padomju laikā algā saņēmu tik maz, ka pilnīgi sāku raudāt.” Varbūt par to, kā dzīvojuši mediķi padomju gados derētu painteresēties arī mūsu dienu medmāsām. Ar teikto netiek apgalvots, ka šīs profesijas pārstāvēm nav objektīva iemesla protestam.

Ja izlasīts kaut tikai nedaudz grāmatu par Gulagu, Baltijas valstu okupāciju, sarkanās armijas “varonīgo” Eiropas atbrīvošanu, vajadzētu iegūt mūža garumā darbojošos imunitāti pret totalitāru varu un ideoloģiju. Taču, ja cilvēkam jau pāri 50 gadiem, un tas viņu nekādi nav ietekmējis, tur nekas nav darāms.

Sauciet viņus kā vēlaties – par impēristiem, "vatņikiem" vai šovinistiem – tā ir masa, ko nesasniegt nedz ar kādam metodēm  - pat kvalitatīva krieviski runājoša TV nepalīdzēs.

Pilsonim, ja vien iespējams, un nav runa par ārkārtīgi vientuļu un vecu cilvēku, ieteicami kaut nedaudz apskatīt Latviju. Tieši tagad ziedošo ābeļu un ceriņu laikā. Tad nepaliks nepamanīti 26 neatkarības gados iekoptie zaļojošie tīrumi un simtiem sakoptu lauku saimniecību, un padarītais Latvijas pilsētās.

Derīgi paskatīties uz jaunatni, lai pamanītu tās enerģiju un radošo brīvību, kādu bijusi spējīga dot vien neatkarīga Latvija.

Ir daudz sasniegumu, taču to varējis būt vēl vairāk, bet tas ir pilnīgi cits jautājums. Izpratnei, ka mūsu valstī nav izdevies izveidot pietiekami taisnīgu sistēmu, vajadzētu kļūt par labu pamudinājumu kļūt aktīvākiem pārmaiņu meklējumos. Tam vajadzētu apvienot ne tikai medmāsas, bet gan visus darba ņēmējus – iespējams, liekot beidzot izveidot reāli sabiedrības vairākuma interesēs darbojošos partiju.     

Ārpus ētera
Ārpus ētera
Jaunākie
Interesanti