Iespējams, Salacgrīvas ostā iebraukušās Krievijas jahtas apkalpei pirms divām dienām gadījās piedzīvot ne pārāk iedvesmojošu brīdi. Kad viņu tuvumā krastā bija nonākusi ukraiņu sieviešu un bērnu grupa, tā izpletusi Ukrainas karogu un nodziedājusi savas valsts himnu. Kuģotāji reaģējuši, gluži vienkārši nozūdot jahtas dziļumos. Droši vien tā licis rīkoties kauns par Kremļa, maigi izsakoties, nodarījumiem Ukrainā, kur nogalināto skaits jau sen pārsniedzis desmit tūkstošus cilvēku.
Šo ukraiņu sieviešu attieksme labi saprotama, jo tikpat kā visām vīri krituši cīņās valsts austrumos – atvairot iebrucējus no Krievijas. Viena no viņām, Larisa Lisovska, stāstīja par to, ka ukraiņu vienības štābs, kurā atradies viņas vīrs apakšpulkveža pakāpē, ticis apšaudīts ar smagajiem ieročiem no Krievijas teritorijas. Tas noticis karsto kauju laikā vēl 2014.gadā, kad Larisas vīrs ticis nāvējoši ievainots.
Deviņas mātes un deviņi bērni Latvijā ieradušies pirms sešām dienām un jau paguvuši apskatīt vairākus reģionus. Pirmā pieturvieta bijusi Rāznas ezers, kur viesmīlīgi viņus uzņēmis Čornojes pagasts un viesu nams “Ezerkrasti”. Tad ceļš vedis uz Balviem un pēc dienas tālāk uz austrumu pierobežas pilsētu Viļaku.
Sarunās ar minēto novadu pārstāvjiem valdījusi pilnīga izpratne par nemierīgo laiku,
par netaisnīgo Krievijas iebrukumu Ukrainā un tā izraisīto postu, arī to, ka abām valstīm ir līdzīgs apdraudējums. Tikai Latvijas gadījumā mieru izdevies saglabāt, visdrīzāk, pateicoties dalībai NATO un Eiropas Savienībā. Pēc ciemošanās Latgalē ukraiņi izbaudījuši atpūtu Salacgrīvā, bet šajās dienās apskata Rīgu. Tālāk grupas ceļš vedīs uz Pāvilostu, bet no turienes tā dosies mājup.
Kara laikā jau rit piektais gads. It visos Ukrainas novados par dzīves sastāvdaļu kļuvusi atvadīšanās no cīņās Donbasā kritušajiem novadniekiem. To daudzkārt pieredzējuši arī Novohradas Volinskas iedzīvotāji. Četros gados 56 tūkstošus iedzīvotāju lielā pilsēta zaudējusi 45 savus karavīrus.
Līdzīgi kā citur, arī šajā pilsētā, neraugoties uz finansiālajām problēmām, dažādos veidos tiek godināti savi valsts aizstāvji. Tiek izdoti dažādi piemiņas albumi, kuros galvenokārt redzami jauni un spēcīgi vīrieši. Dažam no viņiem divdesmit vai pat mazāk gadu. Par vienu otru teikts, ka viņi paši labprātīgi izvēlējušies ceļu uz fronti. Tas gan neattiecas uz daudziem virsniekiem, kuriem turp bijis jādodas savu profesionālo pienākumu dēļ.
Lisovska portālam LSM apstiprināja, ka šī viesošanās Latvijā bija ļoti gaidīta un viņa ilgi atcerēsies silto uzņemšanu.
“Bieži vien, sniedzot humāno palīdzību smagi cietušajām ģimenēm, tiek domāts vienīgi par bērniem, par ievainotiem karavīriem, taču nepelnīti tiek piemirstas sievietes.
Viņām arī ļoti nepieciešama palīdzība, jo, palikušām bez vīra atbalsta, ikdienas rūpēm jāvelta daudz vairāk spēka. Pat, ja vīrs ir pārnācis no kara, tas nenozīmē, ka trūkst problēmu. Liela daļa no viņiem atnāk ar psiholoģiska rakstura problēmām. Karā, tā teikt, aizgājis viens cilvēks, bet pārnācis pavisam cits – nav viegli ar to tikt galā. Tādēļ katra šāda izraušanās no ierastā dzīves ritma, kā šis brauciens uz Latviju, ir ārkārtīgi nozīmīga – tā ļauj atpūsties un smelties spēku turpināt dzīvi,” LSM stāstīja ukraiņu grupas vadītāja.
