Atis Klimovičs: Ukraiņu karavīri runā par konkrētām un nopietnām lietām

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Lai gan desmit ukraiņu karavīriem, kas sešas dienas viesojās Latvijā, karš vismaz uz kādu laiku beidzies jau vairāk nekā pirms gada, Ukrainas austrumos pieredzētais šo cilvēku apziņā atstājis dziļas pēdas uz ilgu laiku. 

“Karš viņus visus ir skāris ļoti pamatīgi. Visu ceļu no Kijevas cauri Polijai līdz pat Rīgai viņi runāja par to. Vienam tāds stāsts, otram tāds, bet trešajam vēl savādāks,” tā par ukraiņu karavīru delegāciju izteicās šīs grupas vecākais, daudzām Latvijas amatpersonām pazīstamais bijušais Čerņigovas apgabala vadītājs Mikola Zverevs.

Aizvadītajā vasarā, iepazīstinot viņu ar ieceri noorganizēt šādu braucienu, kura laikā latviešu zemessargi saņemtu apjomīgu informāciju par Krievijas agresijas konkrētajām izpausmēm, saņēmu atbalstu šai iecerei. Zverevs jau kopš Maidana notikumiem atradies pirmajās līnijās cīņā ar Krievijas agresijas atvairīšanu, pēc tam organizējis savā apgabalā aizsardzību pret iespējamo Krievijas iebrukumu Čerņigovas novada zemēs, bet vēlāk vadījis vietējo brīvprātīgo bataljonu izveidošanu un došanos uz fronti Donbasā.

“Tā bija laba iecere par šāda brauciena organizēšanu, turklāt mums nemaz nav paredzēta slinkošana, jo nepilnā nedēļā jāapbraukā teju vai visa Latvija un visur intensīvas tikšanās ar jūsu zemessargiem un ekskursijas. Lūk, esam paredzējuši pabūt Rīgā, Kuldīgā, Pāvilostā, Liepājā, Dobelē, Kadagā, Cēsīs, Rēzeknē un pie Rāznas ezera,” norādīja Zverevs.

Latviešu zemessargi ar interesi uzklausa kara stāstus

Nav nejaušība, ka puse no ukraiņu karavīriem ir atbraukuši savās armijas formās. Daudziem tās nav piešķīrusi savas valsts Aizsardzības ministrija, bet gan tā saucamie voluntieri.

Tas dod atbilstošu priekšstatu par karošanu Donbasā, precīzāk - par Ukrainas gatavību aizstāvēšanās karam.

Jaunākais leitnants Dmitro Kaitaņuks pusotru gadu vadījis vadu brīvprātīgajā bataljonā "Aidar", bet pirms tam strādājis par juriskonsultantu. Sākumā, kad brīvprātīgie nokļuvuši pirmajās kaujās, ierocis bijis pat mazāk nekā pusei no viņiem. Kaitaņuks paskaidroja, ka citi vienkārši gājuši aiz tiem, kam bijis automāts.

Kuldīgā, sarunājoties ar triju Kurzemes bataljonu zemessargiem, Kaitaņuks atzina, ka Krievijas agresija tikusi apturēta dažu galveno iemeslu dēļ: ukraiņu brīvprātīgo patriotisma, voluntieru palīdzības un savu militāro speciālistu prasmju dēļ.

Bez masveidīga sabiedrības atbalsta sekmes karā neesot iedomājamas, uzsvēra virsnieks.

To pašu esot jāspēj panākt arī Latvijā. “Ņemiet vērā, ka šis pretinieks ir ļoti spēcīgs, labi apgādāts un viltīgs. Turklāt neievēro nekādas konvencijas. Par Ženēvas konvenciju tam vienkārši nospļauties,” teica leitnants.

Tomēr izrādījies, ka tas vienlaikus arī nemaz nav neuzvarams. Cilvēki tāpat iet bojā, ja viņiem trāpa lode. Karā vienai no galvenajām prasmēm jābūt spējai improvizēt, rīkoties negaidīti. Savai vienībai Kaitaņuks licis trenēties un nostiprināt apgūto gandrīz katru dienu. Karš, pēc viņa vārdiem, nenozīmējot nepārtrauktus uzbrukumus. Tā ir rutīna un viens no veidiem, kā to sekmīgi pārvarēt, ir interesantas un nepieciešamas apmācības. Kaitaņuka vadā katram karavīram bijis jāspēj pildīt dažādus uzdevumus, šaut ar dažādiem ieročiem.

Kiborgs Andrijs iepriekš bijis agronoms

No viņa vienības 56 karavīriem pēc Doņeckas lidostas aizstāvēšanas dzīvi atgriezušies tikai septiņi, arī Andrijs Sergančuks. Tas bijis beidzamais transports, kas atstājis sagrauto lidostu. Nevienu vadītāju jau neesot bijis iespējams pierunāt braukt. Visi atteikušies, piekritis tikai kāds pavārs. Tas bijis vairākus kilometrus garš ceļa posms, ko bija pilnībā piešāvis pretinieks.

Pēc Andrija teiktā, parasti no piecām bruņumašīnām to izdevies pārvarēt tikai vienai. “Kad es ierados lidostā, tur vairs nebija nevienas veselas ēkas. Bieži vien kauja norisinājās četru piecu metru attālumā. Bija čečeni. Mēdza mums uzsaukt: “Ei, hahol, kādēļ tu uz mūsu zemi atnāci karot! Nāc šurp, es tev kaklu pārgriezīšu! Parasti attiecīgi atbildējām, es vienīgi to tagad necitēšu.”

Tā kā viņš bija brīvprātīgais, kabatā vienmēr nēsājis granātu. Visādam gadījumam.

Bijis labi zināms, ko pretinieki dara ar šādiem – brīvprātīgajiem karavīriem, ja tie nonāk gūstā. Tad labāk nāve uzspridzinoties.

Mūsu zemessargiem Andrijs stāstīja, ka nokļūšana krievu un viņu atbalstīto prokrieviski noskaņoto Donbasa karotāju gūstā nozīmējot smagus pārbaudījumus – daudzi ukraiņi tikuši nežēlīgi spīdzināti. Pie kam pirms gūstekņu apmaiņas ne vienam vien tikuši pat amputēti locekļi – tā, lai viņi vairs nevarētu piedalīties karā.

Satiekot visu Latvijas Zemessardzes bataljonu karavīrus, ukraiņi aicināja nopietni pārdomāt iespējamo kara atnākšanu uz Latviju, novēlot sekmīgu militāro prasmju paaugstināšanu.

Bataljona komandiera vietnieks, apakšpulkvedis Jurijs Jegorovs uzsvēra, ka arī viņi nav ticējuši kara iespējamībai Ukrainas teritorijā. Latvijai virsnieks novēlēja izvairīties no šāda likteņa, bet, ja radīsies nepieciešamība, ukraiņi esot gatavi palīdzēt.      

 

     

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Ārpus ētera

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti