Tagad kauju laiks ir aiz muguras, daudzi joprojām jūt ievainojumu un kontūzijas sekas, taču, neraugoties uz to, ir veiksmīgi atgriezušies civilajā dzīvē. Viens otrs aktīvi darbojas dažādās kara dalībnieku veterānu organizācijās.
Šie cilvēki, kā tas bija redzams no viņu rīcības beidzamo gadu laikā, savu attieksmi pret Ukrainas valsts neatkarību ir pierādījuši ar asinīm un tādēļ pelnījuši atbilstošu atzinību. Tas izpaužas dažādos veidos un sevišķi spilgti redzams gan jaunākajā ukraiņu kino, gan literatūrā. Jau uzņemts liels skaits dažādu filmu un seriālu par atbrīvošanās cīņām, sākot ar Maidana revolūciju līdz karam Donbasā.
Daudzi Ukrainā kritizē situāciju armijā
Igors Topoļa ir viens no pieredzējušajiem karavīriem, kas tagad ir tikpat aktīvs civilās un politiskās dzīves dalībnieks. Bijušajam Maidana nometnes sotņas komandierim ir daudz iebildumu pret pašreizējo valsts varu par tās nevēlēšanos īstenot reālu cīņu ar korupciju un veikt nepieciešamās reformas.
Līdzīgi daudziem viņš uzskata, ka beidzamajos četros gados oligarhu grupas spējušas vēl vairāk nostiprināt kontroli pār valsti, pat salīdzinājumā ar Janukoviča laikiem.
I.Topoļa patiesi ir pieredzējis un pārliecināts karavīrs, kas jau sen nešaubīgi zinājis, ka karš ar Krieviju ir neizbēgams. Jau 1992.gadā, nebūdams pat 20 gadus vecs, ukraiņu nacionālistu organizācijas sastāvā devies karot uz Abhāziju, kur Krievija slēptā veidā īstenojusi karu pret Gruziju. Tam sekojusi dalība pirmajā Čečenijas karā. Donbasā karojis nedaudz vairāk par gadu. Kad atgriezies, devies uz virsnieku kursiem, kuru nobeigumā saņēmis jaunākā leitnanta pakāpi. Varbūt paliktu armijā, taču tagad tur esot tik daudz formālu prasību un birokrātijas, ka nolēmis atvaļināties no armijas. Viņa teiktais apstiprina citu zinošu militāro speciālistu viedokli par reālo situāciju Ukrainas bruņotajos spēkos.
Daudz tiek apspriests britu pulkveža Glena Granta viedoklis, kas ticis publiski izteikts.
Trīs gados, būdams uzaicināts ārvalstu speciālists, viņš palīdzējis ukraiņiem veikt reformas, taču tās pagaidām neesot devušas nopietnus rezultātus.
Lūk, kādu brīdinājumu izteicis britu virsnieks savā izvērstajā ziņojumā, kas publicēts izdevumā “Kyiv Post”: “Putins ielauzīsies Ukrainā. Viņš tikai nav vēl gatavs. Gatavošanās pazīmes ir skaidri saskatāmas. Viņš turpina karot un nogalināt Donbasā. Viņš turpina karu, gatavo cilvēkus un izmēģina jaunus ieročus un metodes Sīrijā. Viņš palielina militāro jaudu Krimā. Viņš nostiprina Kaļiņingradu, lai bloķētu palīgspēkus no Rietumiem. Viņš atstāj kara iekārtas Baltkrievijā. Viņš turpina pārveidot armiju, it sevišķi ar tankiem un mūsdienīgām tehnoloģiskajām sistēmām. Tas viss ievērojami pārsniedz jebkuras miera laiku vajadzības. Viņš tērē ierobežotos nacionālos resursus armijai, bet neapmierina citas vajadzības. Viņš turpina gatavoties, paredzot stratēģisku karu Rietumos, bet tas nozīmē, ka Ukraina nevarēs izvairīties no uzbrukuma un kļūs par galveno mērķi. Krievijas Aizsardzības ministrija atklāti norāda presē, ka viņiem vajadzīgi vēl trīs gadi, lai pārapbruņotu armiju ar tankiem rietumos un pabeigtu apmācības. Šo laiku Ukraina nedrīkst atstāt neizmantotu.”
Virkne kritiķu un pieredzējušie karavīri ir vienisprātis ar britu militāro speciālistu un norāda, ka Ukrainas armiju iespējams reformēt, vienīgi atsakoties no joprojām spēkā esošās padomju sistēmas.
Tā joprojām esot padomju armija un daudzi lieto teicienu, ka maza padomju stila jeb Ukrainas armija nevar uzvarēt lielu padomju stila – Krievijas armiju. Nepieciešamas kardinālas izmaiņas, taču tādas pagaidām neesot redzamas.
Kaujas cīņu meistars gatavs atgriezties frontē
Dmitrijs Kaitaņuks stāsta, ka viņam un vēl vienam nelielās grupas biedram mājās bijuši legāli ieroči, taču viņi tos nav ņēmuši uz Maidanu. Tādā veidā ievērojuši likumu, taču pie tā nav turējies tobrīd valdošais režīms, kas izšķīries par nāvējošu ieroču lietošanu. Iespējams, tolaik tika plānots Maidanu izklīdināt ar nežēlīgas apšaušanas palīdzību.
Reiz Dmitrijs redzējis, ka policija pat bija novietojusi ložmetēju, taču pēc neilga laika tas ticis aizvākts. Ar draugiem sprieduši, ko darīs revolūcijas sakāves gadījumā. Lēmuši, ka dosies uz Volīniju un uzsāks partizānu karu. Tomēr tā nav nācies rīkoties, režīms kritis un Janukovičs aizmucis uz Krieviju. Tad kopā ar citiem biedriem devies uz apmācību nometni pie Kijevas un pēc tam uz Donbasu. Tur labprāt uzņemti brīvprātīgo bataljonā “Aidar”.
Ar smaidu Dmitrijs atceras to, ka sākumā visiem nav bijis sava ieroča.
Nospriests, ka aiz katra apbruņotā ies tie, kam nav šaujamā un, ja pirmais krīt, tad viņa ieroci pārņem tas, kurš nākamais rindā.
Drīz tikuši apbruņoti, un tad bataljons atbrīvojis vienu apdzīvoto vietu pēc otras. Būtu ieņēmuši arī Luhansku, ja pavēlniecība būtu laikus pieņēmusi šādu lēmumu. “Pēc tam jau pienāca Krievijas armija, bet viņi mūs nespētu izdzīt no pilsētas, to nav viegli izdarīt.”
Joki frontē bija ikdiena. Zinot, ka pretējā pusē viņus sauc par "fašistiem", "banderiešiem", dažreiz, dodoties ar bruņutehniku kādā izbraucienā, skaļi atskaņojuši Trešā reiha maršus. “Tika apgalvots, ka pie mums karo pat amerikāņi, tādēļ sākām māžoties pa rācijām – “Hello, John?”, “Yes, sir!” Dmitrijs kaujās zaudējis daudzus biedrus, un par to nenākas brīnīties, jo “Aidar” sapulcējušies daudzi asi un pārgalvīgi puiši un meitenes, turklāt viņu vienība bijusi izlūktrieciena bataljons. Arī pats ticis ievainots. Pēc atgriešanās no kara beidzis virsnieku kursus un nepieciešamības gadījumā atkal ir gatavs aizstāvēt Ukrainu.
