Gandrīz ikviens Ukrainas iedzīvotājs pateiks, ka miera sarunām jeb tā saucamajam Minskas procesam neesot pilnīgi nekādu rezultātu. Viņuprāt, tā esot pilnīga Vācijas un Francijas līderu izgāšanās, apstiprinājums tam, ka pat Angelai Merkelei un Fransuā Olandam dotie solījumi Krievijas vadītājam Vladimiram Putinam nenozīmē neko. Daudziem ukraiņiem nav saprotams, kādēļ Rietumi, redzot Krievijas nevēlēšanos apturēt karu, joprojām tā arī nav izšķīrušies par ieroču piegādēm Ukrainas spēkiem. Šie cilvēki uzsver, ka karavīru viņiem pašiem pietiekot, vienīgi trūkstot atbilstoša mūsdienīga bruņojuma – ļoti nepieciešami esot jauni kvalitatīvi strēlnieku ieroči – automāti, snaiperu šautenes, ka arī efektīvi līdzekļi tanku sašaušanai.
Virkne ukraiņu politisko ekspertu, starp tiem bijušie diplomāti, augstskolu pasniedzēji un žurnālisti, ir pārliecināti, ka valstij jābūt gatavai ilgam aizstāvēšanās karam pret Krieviju. Kādā veidā Kremlis paredzējis rīkoties – vai uzturot nepārejošu spriedzi ar negaidītām apšaudēm, izlūkkaujām, kā tas notika pavisam nesen Mariņivkā, vai liela mēroga atklātu iebrukumu Ukrainā, - nespēj noteikt neviens no pieredzējušajiem ukraiņu ekspertiem.
Valsts, ja par atskaites punktu izvēlas notikumus Maidanā (ukrainiski – laukums, tā sarunvalodā dēvē centrālo laukumu Kijevā, kur norisinājās revolucionārie notikumi, kas ievadīja Viktora Janukoviča noziedzīgā režīma gāšanu), kara apstākļos dzīvo jau pusotru gadu. Daudzām ģimenēm tas atnesis dziļas sēras par nogalinātiem tuviniekiem, nepilni divi miljoni palikuši bez saviem mitekļiem. Jau veselu gadu aktualitāti nav zaudējis daudzu ukraiņu uzdotais jautājums par karastāvokļa pasludināšanu. Kā zināms, Petro Porošenko nesen pavēstīja, ka viņš to izdarīšot, ja vien tikšot pārkāpta sarkanā līnija. Tiesa gan, kur atrodas šī līnija, nav zināms tikpat kā nevienam.
Porošenko nevar pārmest pārāk lielu kareivīgumu, drīzāk pilnīgi pretējo - ja situācija Donbasā būtu atkarīga no Ukrainas valsts galvas rīcības un rīkojumiem, tad frontē valdītu klusums. Tomēr tas tā nav, jo bandītiskie, par separātistiem dēvētie grupējumi un Ukrainā iesūtītās Krievijas armijas vienības nedz pagājušajā gadā, nedz arī tagad uguns pārtraukšanu nav ievērojušas. Visdrīzāk, pretēji dotajam solījumam saviem sarunu partneriem no Berlīnes un Parīzes, kaujas vienībām norādi par ieroču lietošanas aizliegumu Vladimirs Putins nav devis.
Kļūdās tie Rietumu „eksperti”, kas aicina Kijevu mazāk domāt par kara lietām, tā vietā vairāk uzmanības veltot reformām. Šiem „speciālistiem” būtu derīgi papētīt Ukrainas beidzamo divdesmit gadu vēsturi, lai gūtu priekšstatu par to, cik miermīlīga un savus kaimiņus neapdraudoša bijusi šī valsts. Derētu pamanīt, ka nevis ukraiņu, bet tieši krievu tanki iebraukuši svešā valstī, un saprast, ka reformām nebūs jēgas, ja agresors netiks apturēts.
Vērojot garām slīdošo ainavu pa mašīnas logu aptuveni 1300 kilometru garumā no Luhanskas pievārtes līdz valsts rietumu robežai, viss izskatās gluži tāpat kā līdz šim. Tā saucamajā antiterora operācijas zonā kustību uz ceļiem posteņos kontrolē Ukrainas armijas, robežsargu, iekšlietu spēku un drošības dienesta vienības. Kad šī teritorija, ko precīzāk nāktos saukt par piefrontes zonu, paliek aiz muguras, sākas ierastā ukraiņu lauku dzīve. Klusi tradicionāli ukraiņu ciemati.
Kā stāstīja kāda brīvprātīgā no Harkovas, kas piegādā palīdzību ukraiņu karavīriem un civiliedzīvotājiem, daudzi šajā pilsētā izturoties tā, it kā karš uz viņiem neattiektos. Iespējams, attieksme būtu savādāka, ja Porošenko būtu pasludinājis karastāvokli. Tas noteikti uzlabotu aizsardzības spējas, jo ļautu vairāk enerģijas un līdzekļu izmantot kopējam mērķim – neatkarīgas Ukrainas nosargāšanai.
Iespējams arī dzirdēt apgalvojumu, ka daudzi esot noguruši, un neziņa par to, kad šis karš tiks apturēts, vienīgi vairojot pagurumu. Taču vienlaikus ukraiņi uzver, ka Krievijas agresija izdarījusi labu pakalpojumu – pēc divdesmit gadiem tikusi izveidota un apvienota ukraiņu nācija, kas tagad cīnās par savu pastāvēšanu.
