Reizi pa reizei tika pieminēts ASV eksperta Zbigņeva Bžežinska vērtējums, ka Krievijas impērijas atjaunošana bez kontroles pār Ukrainu neesot iespējama. Tomēr kopumā Rietumi dzīvoja ilūzijās, ka ar Maskavu izdosies vienoties par kaut ko abpusēji pieņemamu. Kā parasti, nākot pie varas jaunai ASV administrācijai, arī Baraka Obamas komandai gribējās uzlabot attiecības ar Kremli. Tagad redzams, ka no pārlādēšanas politikas nekas nav iznācis – konfrontācijā ar Vašingtonu Krievijai izdevies pārspēt pat PSRS laikus.
Varbūt tādēļ, ka 2008.gada piecu dienu karš Gruzijā tik ātri beidzās, tas nekļuva par skaļu trauksmes zvanu, kas pamodinātu eiropiešus. Faktiski vienīgie, kas notikušo vērtēja nopietnāk, bija Baltijas valstis, Polija un Ukraina.
Tieši šo valstu prezidenti, par apkaunojumu ne Valdis Zatlers, kas nespēja atgriezties laikus no Pekinas (viņu aizstāja premjers Ivars Godmanis), ieradās Gruzijas galvaspilsētā, lai liktu saprast Krievijai, ka jāpārtrauc iebrukums.
Jau toreiz vajadzēja secināt, ka sācies jauns laika posms ar izaicinājumu pastāvošajai kārtībai Eiropā un citur pasaulē. Politiķi to nevēlējās atzīt un arī NATO vadība tolaik šķita daudz lēnāka nekā šobrīd. Baltijas valstīm nācās krietni pacensties, lai iegūtu apliecinājumu, ka aliansei ir plāni Baltijas aizstāvēšanai. Tomēr nemainīgi zemie NATO dalībvalstu lielākās daļas militārie budžeti rādīja citu ainu – tolaik Kremlis vēl netika uzlūkots par reālu draudu Eiropai. Tas bija kļūdaini, jau tad krievu militāro manevru mērogiem un uzdevumiem vajadzēja darīt alianses ģenerāļus bažīgus. Krievijas armija tika gatavota uzbrukuma operācijām un karam. Laikam ejot, galvenais mācību mērķis lielākoties bija ofensīvu kaujas mācību veikšana. Toreiz kāds somu pulkvedis man norādīja uz to, ka Gruzijas kara gatavošanas posmā Krievija efektīvi esot pārdislocējusi savas vienības - spēja ātri pārvietot kaujas vienības ir uzskatāma par svarīgu kara vešanas sastāvdaļu.
Pēc agresijas Krimā un Donbasā situācija mainījusies, NATO vadība jaunos apstākļus un izaicinājumu novērtējusi šķietami adekvāti. Plāni palielināt sabiedroto karavīru skatu Polijā un Baltijas valstīs ir pareizi, taču skaitliski katrā no minētajām valstīm būtu nepieciešama vismaz pilnas kaujas brigādes izvietošana. Tas ir pareizais ceļš, kāds vienlaikus ar strauju savu aizsardzības spēju palielināšanu ejams Baltijas valstīm.
Ukrainas notikumi pasaka priekšā – vislabākā agresijas atturēšana ir gatavība sevi aizsargāt. Visdrīzāk, tieši pieaugušās ukraiņu armijas spējas atturējušas agresoru no lielākiem militāriem „pasākumiem”. Tas gan nenozīmē, ka Krievijai nav plānu turpmākiem uzbrukumiem.
Taču arī to politiķi un eksperti neņemas publiski prognozēt. Nācies dzirdēt viedokli, ka neesot iespējams paredzēt Kremļa plānus un tādēļ vajadzētu atturēties no minēšanas. Tā vietā labāk koncentrēties uz saviem darbiem, savas valsts stiprināšanu visās jomās, uz sabiedrības saliedēšanu. Atkal pievērsīsimies Ukrainai. Var ticēt tiem, kas ļaunumu redzējuši tuvplānā. Piemēram, Nadjas Savčenko māsai Virai Savčenko, kas nesen pabijusi Rīgā. Žurnālam „Ir” viņa norāda, ka Krievijā (Vira nesen tur bijusi) esot sajūtams neofašisms. Pēc Viras teiktā, esot jāsaprot, vai „visi kopā spēsim nostāties pret Krievijas ļaunumu, vai mirsim pa vienam.”
It kā nav nekā apnicīgāka par simtām reižu lietotiem teicieniem, taču daudzi no tiem ir pārsteidzoši precīzi, piemēram, šis: „Kur sākas neatkarīga Ukraina, tur beidzas krievu demokrātija”. Spilgts apstiprinājums ir krievu kinorežisors Aleksandrs Sokurovs, kas intervijā minētajā žurnālā apliecinājis, ka neko nav sapratis par notikumiem Ukrainā – tur viss norisinājies saskaņā ar Krievijas interesēm. Pazīstamajam režisoram nav ne mazāko aizdomu, ka visa pamatā varētu būt ukraiņu cīņa par tiesībām pašiem spriest savu likteni. Līdzīga neizpratne arī par Baltiju, kas nesaprotami „lipinoties” pie kaut kā spēcīgāka (tas par dalību NATO). Varbūt režisors neko nav dzirdējis par padomju okupācijas laikā īstenoto genocīdu pret Baltijas valstīm? Diezin vai. Taču tās ir viņa problēmas. Bet ukraiņiem un mums tā ir zīme, ka „lietas” Krievijā patiesībā ir daudz sliktākā stāvoklī, nekā daudzi mēs domājam. Un ne tikai Kremlī.
