800 kilometru attālumā no Kijevas uz austrumiem norisinās karš, arī pie dienvidu un ziemeļu robežām atrodas palielināti Krievijas armijas grupējumi, tādēļ Neatkarības dienai veltītajai militārajai parādei ir pavisam cita nozīme nekā miera apstākļos. Tieši tas pats sakāms par latviešu ģenerālleitnanta Graubes vizīti, un ukraiņi to atbilstoši novērtēs kā skaidru norādi uz abu valstu tuvību. Baltijas valstis jau kopš Krimas “krīzes” sākuma, kas beidzās ar šīs teritorijas nelikumīgo pievienošanu Krievijai, ir apliecinājušas atbalstu Kijevas cīņā pret lielvalsts agresiju.
Lietuviešu, latviešu un igauņu vairākuma skaidru un nepārprotamu nostāšanos ukraiņu pusē noteikusi izpratne par Ukrainas karu. Lielākajai daļai triju valstu iedzīvotāju nav nepieciešams klāstīt elementārus faktus par krievu bruņutehniku, ieročiem un karavīriem Ukrainas teritorijā, viņi tos zina. Tādēļ arī neuzdod jautājumu – kā lai kaut ko saprot? Atbilde varētu būt pavisam vienkārša – pēc iespējas vairāk lasot un regulāri sekojot notikumiem.
Papildinot šīs nodarbes ar veselo saprātu, vajadzētu būt gana, lai nenomaldītos šajos svarīgajos notikumos. Tad bez pārsteiguma atklātos Krievijas režīma noziedzīgais raksturs, tā šaušalīgie nākotnes plāni, kas ļautu aptvert, cik lielā mērā agresija Ukrainā attiecas uz mums Latvijā.
Ukraiņiem beidzamo divarpus gadu notikumi kopš Kremļa agresijas sākuma ļāvuši izprast to, kas lielākajam vairumam Eiropas nāciju nav tapis skaidrs. Visdrīzāk, tieša saskarsme ar ļaunumu ļāvusi saskatīt tā būtību.
Te būtu noderīgs kādas vēstures skolotājas (strādā Donbasā netālu no frontes zonas) stāstītais. “Kad sākās Krievijas agresija, mēs sākām saprast daudzas lietas. Ja agrāk 2008.gada notikumus saucām par Krievijas – Gruzijas konfliktu, tagad sapratām, ka tas bija Kremļa iebrukums. Tagad kļuva skaidrs, ka 1940.gadā norisinājās Baltijas valstu okupācija.”
Eiropa pagaidām vēl nav sapratusi, ka jau divus gadus no agresīvā austrumu kaimiņa kontinenta mieru sargā tieši ukraiņi.
Nedaudz pat paradoksāli – to, ko neizprot labklājībā dzīvojoši rietumeiropieši, sapratis lielākais vairums zem iztikas minimuma (no Latvijas viedokļa skatoties) dzīvojošo ukraiņu. Tas, dabiski, izraisījis zināmu vilšanos Rietumu demokrātiju spēkā un tālredzībā, bet vienlaikus arī licis pamatā paļauties tikai uz saviem spēkiem vien.
Nav šaubu, letālie ieroči netiktu piešķirti Ukrainai, pat ja sāktos liela mēroga Krievijas uzbrukums. Lai saņemtos šādam solim, nepieciešama stipra griba, bet tās nav. Nav pat tik daudz, lai ukraiņiem un gruzīniem piešķirtu bezvīzu režīmu ar Eiropas Savienību.
Eiropai nedara godu, ka tā tik vāji orientējas kontinenta vēsturē. Ja tā nebūtu un lēmumus pieņemošā publika zinātu, kāda beidzamo 1000 gadu laikā bijusi Ukrainas vēsture un tās iespaids uz kontinenta kopējiem notikumiem, iespējams, Eiropas Savienība tagad rīkotos savādāk.
Ukraiņi uzskata, ka eiropieši tik ļoti zaudējuši “asumu”, ka nespēj saskatīt mūsdienu norišu līdzību pat ar pagājušā gadsimta notikumiem.
Lai cik autoritatīvu žurnālistu nebūtu norādījuši uz kopējām pazīmēm Hitlera darbībā pirms Otrā pasaules kara un Putina rīcībā tagad, tam faktiski bijis pavisam maz ietekmes uz Rietumu līderu lēmumiem. Droši vien, taisnība ir uzskatā, ka
šobrīd pietrūkst Reigana vai Tečeres līmeņa valstu vadītāju, kas spētu adekvāti atbildēt Kremļa saimniekam.
