Cilvēki ir laipni, visu labprāt paskaidro, lai gan vēršos pie viņiem krievu valodā. Vienkārši tā, acīmredzot, izturas brīvi cilvēki. Un šo brīvību var sajust visapkārt. Tiem, kas tikai nedaudz interesējušies par ukraiņiem un viņu vēstures gājumu, tas nešķiet pārsteidzoši. Tas ir daudzu iepriekšējo paaudžu veikums, darbs nācijas labā un neskaitāmās kaujās par Ukrainas brīvību izlietās asinis.
Tieši sabiedrības vēlēšanās dzīvot brīvi ir pilnīgi atšķirīga no Krievijas realitātes. Vārda un preses brīvība, brīvas vēlēšanas ir bijis kā dadzis Kremļa acīs. Ja tā visa nebūtu, drīzāk arī kara nebūtu, bet tad jau būtu runa par pilnīgi citu Ukrainu. Bet
tā Ukraina, ko mēs pazīstam, kļūst aizvien eiropeiskāka, pamazām ieņemot savu vietu starp citām kontinenta valstīm ar demokrātiskiem orientieriem, vienlaikus izturot par Krievijas impērijas varenuma atjaunošanu sapņojošā Putina militāro spiedienu.
Jau ilgu laiku dažādas Ukrainas amatpersonas ar zināmām bažām norādījušas uz Krievijas gatavību lielākām militārām akcijām. Arī tagad daļa ukraiņu ekspertu runā par to, ka šādi draudi ir reāli, un aicina valsti nopietnāk attiekties pret savu drošību. Īpašu uzmanību piesaistījusi asiņainā izrēķināšanās ar skolniekiem Kerčā, kur dažs saskatījis līdzību ar namu spridzināšanu Krievijā, kas ievadīja otro Čečenijas karu.
Divi labi pazīstami eksperti Sergejs Grabovskis un Igors Losevs laikrakstā "Deņ" visai asi mudina valsts vadību ar lielāku atbildību izturēties pret draudiem no Krievijas puses. Kritiski tiek runāts par neseno avāriju vai diversiju munīcijas glabātuvē Čerņihivas apgabalā (tādas bijušas arī citās noliktavās) un "cauro" robežu ar Krieviju. Pēc abu raksta autoru domām, valstij jādemonstrē vēlēšanās un arī spējas stāties pretī lielam agresora iebrukumam.
Ja Putins redzēšot "hoholu" (Krievijā tā nievājoši dēvē ukraiņus) vājumu, šurp tiks sūtīta armija.
Tā kā Ukraina nav militārās alianses sastāvā, tai jābūt gatavai nepieciešamības gadījumā iesaukt armijā līdz pusmiljonam cilvēku. Attīstāma esot arī teritoriālā aizsardzība.
Sāpīgs jautājums esot munīcijas krājumi, turklāt tie samazinājušies pieminētajās neskaidras izcelsmes avārijās vairākās glabātuvēs. Ukraina šobrīd strēlnieku munīciju nemaz neražo. Šāda rūpnīca palikusi Luganskā, kuru kontrolē Krievijas atbalstītie separātisti.
Grabovskis un Losevs uzskata, ka trūkstot valstiskas rīcības, ja četros gados šāds uzņēmums neesot uzcelts. Rezultātā – pēc ziņām no frontes zonas, artilērijas šāviņu ukraiņiem neesot pietiekamā daudzumā.
Nebūtu pareizi cerēt, ka vajadzības gadījumā tos būs iespējams saņemt no bijušā Varšavas bloka valstīm. “Var gadīties, ka neviens neiedos Ukrainai nevienu pašu šāviņu, jo Eiropas valstis, kuru apbruņojumā ir padomju parauga ieroči un to licencētas kopijas, paniski baidās no Krievijas, un tās gatavojas aizsardzībai vai arī pielien Krievijai. Starp citu, ja pašreizējie Ukrainas līderi zinātu vēsturi, viņi atcerētos, ka 1919.gadā Atbrīvošanās kara laikā kaimiņvalstu teritorijā tika arestēti Ukrainas Tautas republikas ieroči, par kuriem jau bija samaksāta nauda,” raksta "Deņ".
Ukrainas neatkarība ir atkarīga no pozitīvām tendencēm daudzās jomās, tomēr jāpiekrīt minētajiem laikraksta autoriem, kas par šā brīža galveno aktualitāti uzskata aizsardzības sfēru. Pavisam vienkārši – pret ienaidnieka tanku noteiktā brīdī un vietā vienīgais arguments ir tikai un vienīgi ukraiņu karavīra spēks.
