Saprotams, dzīvojot kā vienmēr, taču ar izpratni, ka 2018.gadā atrodamies blakus valstij, kura atkal kā pirms dažām desmitgadēm tiek aizvien biežāk saukta par ļaunuma impēriju. Tas nenozīmē, ka par to regulāri jārunā nervozā formā, taču ne tā kā tagad, kad lielai daļai sabiedrībai tiek radīts maldīgs iespaids, ka ar nodokļu reformu un pārmaiņām veselības jomā visi galvenie Latvijas izaicinājumi tiek atrisināti.
No valsts simtgades vēstures, šķiet, vajadzētu mācīties arī to, kas sakāms un kādā formā. Beidzamais laiks izturēties pret Latvijas pilsoņiem kā pieaugušiem un saprātīgiem cilvēkiem, kas sagaida atbilstošu izturēšanos no politiskajiem līderiem.
Šajā sakarā pieminama pirmskara Latvijas vienpersoniskā valdnieka Kārļa Ulmaņa Jaungada uzruna. "Bet nu nākošais 1940.gads? Neprasīsim, ko tas nesīs, bet prasīsim, ko mēs paši varēsim viņam dot — un saskaņā ar to tad arī rīkosimies. Mēs darbos esam allaž rādījuši, ka gribam un mākam strādāt, esam pierādījuši savu tēvzemes mīlestību, gatavību paciest grūtības, gatavību upurus nest un ziedoties. Tas tā būs arī nākotnē — un tad Latvija, mūsu patstāvīgā, neatkarīgā Latvija zels un plauks laiku laikos."
Lieki teikt, ka tas bija 1939.gada 31.decembris, kad Latvija jau bija padevusies Kremļa spiedienam un noslēgusi tā saucamo bāzu līgumu, ielaižot savā teritorijā PSRS armijas kontingentu. Grūti noticēt, ka Latvijas prezidents tik vāji izprata lielās kaimiņvalsts patieso būtību, jo tikai ar to, šķiet, iespējams izskaidrot šajā runā pausto optimismu.
Ar Latvijas amatpersonu komentāriem un skaidrojumiem jau sen kļuvis nepietiekami, tādēļ katram, kas vēlas uzzināt kaut ko vairāk, jāmeklē pēc citiem avotiem. Viens no tiem – pazīstami žurnālisti, spilgti publicisti un rakstnieki.
Derīgi ieklausīties arī vienā otrā citas valsts pārstāvī. Piemēram, pazīstamajā krievu fotogrāfā, žurnālistā un rakstniekā Sergejā Loiko, kas spējas izprast notikumu kopsakarības izkopis ilgā laika posmā, skatot dramatiskus un nozīmīgus notikumus tiešā tuvumā. Viņu, kas arī divas reizes intervējis Vladimiru Putinu, bijis 1999.gadā Rjazaņā un runājis ar vietējo milici, kas pats redzēja, ka krievu drošībnieku novietotajos maisos daudzdzīvokļu namā nebija cukurs, nav jāpārliecina, ka tajos bijusi sprāgstviela.
Pēc S.Loiko domām, starp Putina atbalstītājiem par viņa galveno balstu uzskatāms lumpens. Šie cilvēki allaž dzīvojuši slikti un tā dzīvo joprojām. “Taču viņi cenšas atrast to, kas sagādātu baudu. To viņi gūst no tā, ka atejā tiek žmiegti čečeni, tiek sisti hoholi (tā pazemojoši tiek saukti ukraiņi), ka Krievija ir varena lielvalsts, ka Krima ir mūsu, viņi ir sajūsmā no tā. Šodien situācija ir pilnīgi absurda. Staļina laikā teica, lai notiek, kas notikdams, galvenais, lai nebūtu kara, bet tagad uz nekurieni lidojošās Krievijas devīze ir līdzīga, taču apgriezta – galvenais, lai būtu karš!”
S.Loiko uzskata, ka Putins iemieso vislielākās briesmas pasaulei, saprotams, arī tādai nelielai valstij kā Latvijai.
“Domāju, ka Putinam ir reālas iespējas sagrābt Latviju kā ķīlniekus. Polija tomēr ir pārlieku liela valsts, bet Latvija ir maza, un dienas laikā tanki jau var sasniegt Rīgu, un neviens tos neapturēs.
NATO lidmašīnas, kas te patrulē? Tās nespēs tankus apturēt. Tajā pat laikā jums ir aizsardzība, esat sev nolīguši apsardzes aģentūru - NATO. NATO garantē un jums ir cerība, bet Ukrainai atšķirībā no jums tā visa nav, tādēļ viņiem arī uzbruka.”
Tieši tur – Ukrainā, kas Krievijas agresijas dēļ daudziem Latvijā kļuvusi daudz tuvāka, vieglāk saskatāma nākotne. Par to savas domas izteicis arī Latvijā pazīstamais ukraiņu rakstnieks Serhijs Žadans: “Tikai pārsteigumu nebūs. Būs karš. Un noturēties tajā iespējams tikai visiem kopā – gan austrumukraiņiem, gan rietumukraiņiem, gan karavīriem, gan civilajiem. Neatkarīgi no uzskatiem.”
