Atis Klimovičs: Trīs gados gūtā skaudrā atziņa par slīcēja glābšanos

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

19.decembrī vismaz piecas ukraiņu ģimenes saņems ārkārtīgi skumju vēsti – ziņu par sava radinieka bojāeju frontē. Par nāvi, aizstāvot Ukrainu.

Vēl vismaz 26 ukraiņu karavīriem diennakti ilgusī kauja beigusies arī visai smagi, jo viņi turpmākai palīdzības sniegšanai nogādāti hospitālī.

Lai saprastu visa notikušā aprises, derīgi norādīt, ka pretinieks ukraiņus apšaudījis ar 152, 122 un 120 milimetru artilēriju un zaudējis savās rindās 25 kritušos un 30 ievainotos.

Tāds visai spilgts atgādinājums par to, kāda ir dzīve Ukrainas austrumos, par kuru vidējais ziņu patērētājs Latvijā domā: “Ukrainas austrumos taču tagad mierīgi”.

Ja arī tādos uzskatos ir liela daļa citu valstu iedzīvotāju, tas tomēr nešķiet pārsteidzoši, taču pavisam aizdomīga izskatās daudzu Eiropas valstu politiķu “neziņa” par reālajiem notikumiem Donbasā, kur turpinās Krievijas militārā agresija. Protams, katru dienu tā nemēdz atnest tik prāvu skaitu upuru, tomēr gandrīz ik pārdienu vai pat biežāk iespējams uzzināt par kārtējiem ievainotajiem ukraiņu karavīriem.

Tikko ar pilnīgu “neziņu” izcēlies pat Ukrainas robežvalsts Slovākijas valdības vadītājs, viens no tiem politiķiem, kam nav izprotama tik ilga sankciju saglabāšana pret Krieviju.

Neraugoties uz to, kādi ir viņa motīvi, to nākas uzskatīt par zīmi agresoram, ka Slovākijas premjeram Krimas aneksija, iebrukums Donbasā, tūkstošiem nogalinātu cilvēku nešķiet nopietni argumenti, lai vēl turpmāk ciestu slovāku biznesa darījumi Krievijā. Diezin vai slovāku premjers ir īstā persona, kurai būtu nepieciešams norādīt uz to, ka ar savu izrīkošanos beidzamo gadu laikā Kremlis ķēries pie sevišķi bīstamās robežu pārbīdīšanas Eiropā. Šādā brīdī ir loģiski pajautāt, kur šo pārbīdi iecerējuši aizstumt krievu stratēģi?

Krievu militārās aktivitātes Ukrainas pierobežā, izvietojot tur papildu vienības un veidojot jaunas bāzes, mudina uz pārdomām par noteiktiem nākotnes scenārijiem. Tas pats sakāms arī par ieceri pārvietot uz Baltkrieviju ievērojamu dzīvā spēka un kara tehnikas daudzumu.

Tam saprotamā kārtā pievērsta uzmanība Ukrainā, kas jau atrodas nepasludinātā, taču reāli īstā kara stāvoklī ar Krieviju. Iecere nākamajā gadā izvietot Baltkrievijā tik lielus spēkus ir bīstama ne tikai Ukrainai, bet arī Polijai un Baltijas valstīm.

Kā iknedēļas analītiskajā laikrakstā „Zerkalo nedeļi” izsakās politisko zinātņu kandidāte Jeļena Sņigira, esot pilnīgi iespējams, ka Krievija gatavojas izmantot Baltkrievijas teritoriju militārās agresijas turpināšanai.

“Mērķis var būt kā Ukraina, tā arī Baltijas valstis un Polija. Tādēļ Kijevai jau šodien nepieciešams izstrādāt vienotu pozīciju, lai nepieļautu ārkārtīgi spēcīga Krievijas armijas grupējuma izvietošanu Baltkrievijas teritorijā un īstenotu aizkavējošus aizsardzības pasākumus”, raksta politikas pētniece. Vērtīgs ieteikums, kurā vajadzētu ieklausīties. Arī saprast, ka cīņa par brīvību Ukrainā nozīmē arī mūsu brīvību. Un pacensties izprast krievu militārās darbības loģiku. Gluži tāpat kā celtniecībā, kur neviens uzņēmums neiekārtos darba laukumu un neizvietos tur būvmateriālus, ja nebūs paredzējis uzsākt celtniecību. Tik apjomīgi sagatavošanās darbi, ko veic krievu militārie spēki, nav nejauša naudas tērēšana. Ieskatīsimies nesenā vēsturē, lai pamanītu, ka, piemēram, dzelzceļa uzbūvēšana līdz Abhāzijas robežai pēc dažiem gadiem labi noderēja krievu armijas transportēšanai pirms iebrukuma Gruzijā.

Atgriežoties pie ukraiņiem: beidzamie trīs gadi, kuru laikā izteikta tautas griba Maidanā, zaudēta Krima un prāva teritorija Donbasā, vairāki tūkstoši bojāgājušo un smagi ievainoto, ap divi miljoni cilvēku palikuši bez mājām, likuši pieņemt skaudro atziņu, kas rodama teicienā par slīcēja glābšanu ar viņa paša rokām. Viss izrādījies daudz savādāk, kā domājuši agrāk. Krievu šāviņi un bumbas ir pavisam konkrētas lietas, bet Eiropas Savienības valstu izteiktā solidaritāte un līdzjūtība pret reālo agresiju aizsargā maz. Par to vairāk derētu padomāt arī Latvijā, pat neraugoties uz to, ka - pēc Edgara Rinkeviča nesen teiktā - Latvijai nedraud Krievijas militārs iebrukums. Varbūt tieši tādēļ, ka tas jau īstenots Ukrainā, šai valstij nepieciešama daudz konkrētāka palīdzība un sadarbība.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti