Tolaik bija redzams, ka kleptokrātiskā vara pārkāpusi visas pieļaujamās robežas, tā aizvien klajāk demonstrēja pilnīgu nevērību pret Ukrainas iedzīvotāju vairākumu un bija gatava lietot dūri. Tas kļuva skaidrs, kad Kijevas centrā brutāli tika piekauti studenti. Ar to
režīms apliecināja, ka tas ir ne vien zaglīgs un melīgs, bet arī gatavs vardarbībai pret saviem pilsoņiem.
Maskavas rīkojumiem paklausīgais Janukovičs par atbildi saņēma sen neredzēti plašus protestus. Iztaujājot pieredzējušus ukraiņu žurnālistus, varēja dzirdēt vērtējumu, ka “šoreiz viss ir ārkārtīgi nopietni un tā vienkārši nebeigsies”. Šo apgalvojumu patiesīgumu drīzumā apliecināja protestētāju tūkstoši, kas aizsargāja Maidana nocietinājumus Kijevā, un arī prezidenta administrācija, kas izšķīrās cīņā raidīt sevišķās nozīmes vienības.
Paklausīga Maskavas pakalpiņa lomai atbilstoši divas reizes krimināli sodītais Janukovičs bija gatavs rīkoties noziedzīgi. Līdz pirmajiem nogalinātajiem nenācās ilgi gaidīt. Cietušo bija daudz, tomēr kaut kas pastāvošā režīma plānos izgāja greizi – pēc slepkavošanas 2014.gada 20.februārī Janukovičs un viņa vara negaidīti sabruka. Visdrīzāk, tā neizturēja pārbaudi ar pašas uzsākto asinsizliešanu.
Redzēdams, cik viņa plānu īstenotāji Ukrainā bijuši “trausli”, Krievijas prezidents Vladimirs Putins vairs ilgāk negaidīja. Kamēr uzvarējušie proeiropeiskie spēki Kijevā domāja par jaunām vēlēšanām un citiem darbiem,
sākās Krimas sagrābšanas operācija. Kā pēc pavēles tur ieradās zaļie cilvēciņi, ūsainie kazaki no Krievijas dienvidu reģioniem un kopā ar vietējiem atbalstītājiem palīdzēja pārņemt varu, lai pēc tam sarīkotu pilnīgi “brīvu” referendumu par pievienošanos Krievijai.
Kad līdzīgā garā Maskava sāka rīkoties arī Ukrainas austrumos, uz turieni doties jau bija gatavi daudzi Maidana dalībnieki. Ukrainā daudz runāts un rakstīts par to, kas bija Cieņas revolūcija, par ko un kā vārdā veikta šī cīņa. Atzīts, ka pieredzēto plašo Ukrainas iedzīvotāju iesaistīšanos tajā izraisījusi izpratne par to, ka Ukraina saskārusies ar nāvējošiem draudiem savai pastāvēšanai. Ne jau par tā saucamo Eiropas vektoru noritēja cīņa, bet gan par Ukrainu – tās nākotni, ukraiņu valodu, un kultūru.
Var piekrist ukraiņu laikraksta ''Deņ'' autorei Larisai Vološinai, kas uzskata, ka zemiskajiem varas plāniem pretī tika likts patiess tautas dusmu uzliesmojums un kolektīva tieksme uz nacionālu izdzīvošanu.
Atskatoties uz šiem notikumiem, zinot nākamajos trīs gados redzēto, jāatzīst, cik adekvāti pastāvošais apdraudējums 2013.-2014.gadu mijā tika novērtēts ukraiņu nācijas kolektīvajā apziņā. To daudzkārt apstiprinājusi Krievijas agresija, smagās kaujas, regulārās apšaudes, daudzie upuri. Arī tagad katru dienu šīs cīņas nepieciešamību, vajadzību pēc Maidana nocietinājumiem 2014.gada ziemā apstiprina ienaidnieka (Krievijas) veiktās apšaudes.
Ukrainas prezidents Petro Porošenko šajās dienās, kad Ukrainā tika atzīmēta arī par Eiromaidanu dēvēto notikumu trešā gadadiena, uzsvēra nepieciešamību pēc stabilitātes. Viņš aicināja ukraiņu politiķus iegrožot savas ambīcijas, lai iekšējās cīņas laikā nezaudētu valsti ārējam ienaidniekam. Prezidents atgādināja, ka nākamajā pavasarī Ukraina atzīmēs 100 gadus kopš nacionālās revolūcijas sākuma, aicinot neatkārtot tās līderu kļūdas. “Iedomājieties, ja četras galvenās tā laika figūras – Gruševskis, Vinņičenko, Petļura, Skoropadskis spētu nolikt malā savas iekšējās domstarpības un apvienotos pret ārējiem izaicinājumiem. Secinājums acīmredzams,” paziņoja Porošenko. Acīmredzot, tas būtu ļāvis tolaik nosargāt neatkarīgu Ukrainas valsti.
Jau šobrīd redzams, ka Krievijas agresija Ukrainā cietusi nopietnu izgāšanos un par galveno iemeslu kļuvusi ukraiņu nācijas lielākās daļas spēja apvienoties ārējas agresijas atvairīšanai.
Kremlis no augstprātīgi allaž par “hoholiem” sauktajiem ukraiņiem to nebija gaidījis. Protams, Krievijas ordas vadītājs Putins var izšķirties par liela mēroga iebrukumu Ukrainā, taču viņam jārēķinās ar ļoti lieliem zaudējumiem, kurus vairs nebūs iespējams noslēpt.
