Atis Klimovičs: Smaga diagnoze – mīlestība pret pagātnes rēgiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

Dzīve pašizolējošā cietoksnī, kur godā celti pagātnes rēgi, nemaz nevar būt savādāka, un asiņainā padomju diktatora Staļina reabilitācija Krievijā ir visai likumsakarīga, lai gan vienlaikus tas šķiet arī neloģiski un joprojām negaidīti.

Skaitļi pasaka visu – Krievijas iedzīvotāju aptaujā 38% par pasaules vēstures izcilāko personību atzinuši Staļinu, kas apsteidzis gan esošo valsts prezidentu Vladimiru Putinu un dzejnieku Aleksandru Puškinu (abiem 34%), bet Ļeņinam un Krievijas XVII-XVIII gadsimtu mijas valdniekam Pēterim I tikuši tikai 32% un 31%.

Atgriežoties atmiņās 20 gadu senā pagātnē, iztēlojoties tā laika priekštatus par nākotni, šķiet, šāda aina būtu varējusi ienākt prātā tikai ārkārtīgi retai personai. Tolaik kaut ko tādu neparedzēja pat redzamākie latviešu žurnālisti un politologi. Eiropai tika apgalvots, ka varam noderēt ar savām zināšanām par Krieviju, taču tā nebija patiesība. Tagad iespējams tikai izsaukties – kā gan iespējams mīlēt to, uz kura sirdsapziņas neskaitāmi noziegumi, arī 40 miljoni nonāvētu tautiešu cīņā, ko Krievijā sauc par Lielo Tēvijas karu. Pa īstam šo fenomenu neesam sapratuši, bet vēl mazāk nojēgas par to ir partneriem Rietumos.

38% apliecina to, cik liela patiesība bijusi tiem, kas aicinājuši runāt nevis tikai par vienu cilvēku Putinu, bet gan “kolektīvo Putinu”.

Lai cik liela lomu smadzeņu ietekmēšanā atvēlēta medijiem un sevišķi galvenajam Krievijas propagandas ierocim televīzijai, bez sevišķi gatavas “augsnes” tādi rezultāti nebūtu sasniegti.

Atminoties sarunas ar Krievijas žurnālistiem deviņdesmitajos gados – varējām saprasties gandrīz visos jautājumos, taču, nonākot pie Otrā pasaules kara notikumiem, kļuva skaidrs – savstarpējās neizpratnes plaisa ir nepārvarama. Tomēr tolaik tas nešķita tik dramatiski, jo kara un uzvaras tēma vēl nebija kļuvusi par mūsdienu propagandas un politikas ieroci. Centāmies izprast “uzvarētājus”, kuru vecvecāki taču bija izgājuši cauri kara ārprātam. Turklāt Krievijas valsts politikas līmenī nerunāja par to, ka noziedzīgā Molotova-Ribentropa vienošanās bijusi attaisnojoša rīcība. Tagad tas papildināts ar spriedumiem, ka nepieciešamas bijušas pat masveida izsūtīšanas un tā saucama par  cīņu ar pretvalstiskiem elementiem.

Lasot dažādas Krievijas vēsturei veltītās grāmatas, tajā skaitā nesen iznākušās, iespējams atrast izskaidrojošus pavedienus Krievijas iedzīvotāju noskaņojumam, viņu ilgām pēc stingras rokas un varenas lielvalsts.

Un tomēr ar loģikas palīdzību neaptvert, kā iespējams cienīt asiņainu tirānu.

Var piekrist ražīgajam krievu vēsturniekam un publicistam Borisam Sokolovam, kas raksta – kāda tauta, tādi varoņi.

Tagadējo valsts varu Krievijā, viņaprāt, apmierina tautas mīlestība pret Krievijas despotismu un varas vardarbību. Lielākā daļa Krievijas iedzīvotāju naivi cerot, ka tā esot vērsta tikai pret īstiem ienaidniekiem, bet viņus pašus nemaz neskaršot.

“Ar šādu tautu, kā spriež Kremlī, var darīt jebko, īstenot jebkuru politiku - kā iekšējo, tā ārējo. Tā visu pacietīs.

Vienīgi, kā rāda vēsturiskā pieredze, kad pēkšņi beigsies pacietība, nevienam maz nešķitīs,” Ukrainas laikrakstā "Deņ" raksta krievu vēsturnieks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti