Tā bija gandrīz pirms simt gadiem, kad boļševiku Krievija nevēlējās turēt sava vadoņa solījumus par jauno neatkarīgo valstu respektēšanu un nosūtīja uz Latviju Sarkanās armijas daļas. Toreiz, pateicoties jaunās un asiņainā pilsoņkarā novājinātās sarkanās Krievijas nepietiekamajiem spēkiem, kā arī sabiedroto atbalstam, Latvijai izdevās padzīt boļševiku spēkus un tikt pie miera līguma ar Krieviju.
Nākamajos 20 gados, sākumā likvidējot kara postījumus, tad ieguldot daudz spēka un līdzekļu nacionālas valsts attīstībā, Latvija naivi paļāvās uz savu stingri ievēroto neitralitāti kā galveno brīvības saglabāšanas argumentu.
Vēlākie notikumi, tuvojoties Otrajam pasaules karam, atklāja neapšaubāmu patiesību, ka Maskavā par neatkarīgas Latvijas eksistenci vienmēr pastāvēja pilnīgi pretējs viedoklis. Tiklīdz izveidojās atbilstoši apstākļi, Maskava piespieda piekrist PSRS karabāzu izvietošanai Baltijas valstīs, bet gadu vēlāk, koncentrējot milzīgus spēkus pie robežas (kopā ar Baltijā jau dislocētajiem spēkiem tie sasniedza 435 tūkstošus), iepazīstināja latviešus, igauņus un lietuviešus ar ultimātu un ieveda savas armijas daļas, ar to pārvelkot svītru pāri triju neatkarīgu valstu pastāvēšanai.
Joprojām, šķiet, sabiedrībā nav gūts pietiekami skaidrs viedoklis par to, cik pareiza vai - gluži pretēji - kļūdaina bija Latvijas vadības, proti, prezidenta Kārļa Ulmaņa izšķiršanās par bruņotu nepretošanos. Redzamākie latviešu vēsturnieki pauduši viedokli, ka tā būtu bezcerīga cīņa, kas beigtos ar milzīgiem cilvēku upuriem kā starp karavīriem, tā civiliedzīvotājiem. Diemžēl var tikai retoriski jautāt, kādu ceļu būtu izvēlējušies tie latviešu karavīri un virsnieki, kurus padomju režīms bandītiski noslepkavoja jau tuvākajā laikā pēc Latvijas okupācijas.
Kā var noprast, Latvijas bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš uzskata, ka Latvijai toreiz vajadzēja karot ar iebrucējiem. Tā var spriest pēc viņa teiktā, ka tādā gadījumā “tagad mēs būtu pavisam savādāki”. Ja armija vajadzīgajā brīdī neaizstāv valsti, objektīvi rodas pamats jautājumam par tās pastāvēšanas un uzturēšanas jēgu. Attiecībā uz pašreizējo situāciju un "Zapad-2017" ģenerālis L.Kalniņš uzsvēra, ka bruņotie spēki pilda savus uzdevumus un ir gatavi aizsargāt valsti.
Uz 1939. un 1940.gada izšķiršanos par miermīlīgu pretinieka ielaišanu valstī ar tai sekojošajām represijām ar bruņotu cīņu vēlāk atbildēja latviešu leģionāri (daļai no tiem naivi lolojot cerības uz 1919.gada atkārtošanos), bet viscienījamākā veidā to paveica latviešu nacionālie partizāni. Arī par šo cīņu iespējams teikt, ka tā atnesa daudz ciešanu un upuru. Un tomēr – tā uzskatāma par sevišķi svarīgu mūsu tautas vēstures lappusi, kas visa cita starpā apliecina būtisko – spēju sevi aizsargāt ar ieročiem rokās.
Vēsturiskās atmiņas, skaidri redzams, bija noteicošās Baltijas tautu skaidrajai vēlmei nodrošināties pret ļaunāko scenāriju, par kura eksistenci nevajadzētu šaubīties. Tādēļ tik skaidrs un tiešs izveidojās ceļš uz NATO.
Gluži tāpat kā starpkaru laikā, arī tagad Kremlis uz Latvijas un divu tās kaimiņvalstu neatkarību neraugās kā uz ilglaicīgu projektu. Tas simts gadu laikā nav mainījies un šī atziņa liek uzskatīt militārās mācības "Zapad-2017" par bīstamām.
Vienlaikus gan jāpiebilst, ka tieši atrašanās NATO ar sabiedroto spēkiem Baltijā ļauj paļauties uz to, ka bēdīgā vēstures pieredze neatkārtosies.
